Jānis Kārkliņš (dzejnieks)
| ||||||||||||
| ||||||||||||
Jānis Kārkliņš (1891-1975) bija latviešu dzejnieks, žurnālists un literatūrkritiķis. Žurnāla "Atpūta" atbildīgais redaktors (1924-1937). Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1891. gada 6. janvārī Jērcēnu pagasta "Rēpeņos" lauksaimnieka ģimenē.[1] Mācījās Liepiņa tirdzniecības skolā Valmierā. 1908. gadā pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur pievērsās dzejai un žurnālistikai. 1908. gadā laikraksta "Rīgas Apskats" feļetona pielikumā publicēja savu pirmo dzejoli "Pār melnām dzelmēm". Izdeva dzejoļu krājumus "Lāpa" (1911) un "Darba balsis" (1913). Pirmā pasaules kara laikā bija kara korespondents (1914), darbojās Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā Rīgā (1915-1916), dienēja latviešu strēlnieku pulkos. Izdeva dzejoļu krājumu "Kad lielgabali runā" (1917).
Pēc demobilizācijas strādāja par skolotāju (1918-1919), pēc tam laikrakstā "Jaunākās Ziņas" (1919-1937), bija tā atbildīgais redaktors (1921-1928) un žurnāla "Atpūta" atbildīgais redaktors (1924-1937). Izdeva dzejoļu krājumu "Mēnešnaktis" (1922) un grāmatas "Aplis pār krustu" un "Kristus leģendas" (abas 1938).
Otra pasaules kara beigās 1944. gadā devās trimdā uz Zviedriju, kur strādāja Latviešu palīdzības komitejā, bija Raiņa un Aspazijas gadagrāmatas redaktors (1968-1973). Sarakstīja atmiņu grāmatu "Latvijas preses karalis" (1962), romānu "Latviešu Pūcesspieģelis" (1-3, 1964-1969) un grāmatu "Āmen. Dievu maiņa" (1-2, 1970-1972, nepabedza). Miris 1975. gada 20. jūlijā Stokholmā.[2]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Latvijas pagasti. Enciklopēdija. Rīga : A/S Preses nams. 2001—2002. ISBN 9984-00-412-0.
- ↑ Valmieras bibliotekas literātu datubāze[novecojusi saite]
|