Jānis Ramans

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jānis Ramans.

Jānis Ramans (1871–1957) bija latviešu luterāņu mācītājs, Latvijas diplomātiskais pārstāvis, pēc tam pilnvarotais pārstāvis Igaunijā (1918–1920).[1]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1871. gadā 17. augustā Bērzaunes pagastā. Studēja Tērbatas Universitātes Teoloģijas fakultātē (1899—1905), 1907. gadā ordinēts par Rīgas Sv. Jāņa draudzes mācītāja adjunktu un par Doles draudzes mācītāju. Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā devās bēgļu gaitās uz Igauniju, kur bija ticības mācības skolotājs un latviešu bēgļu draudzes mācītājs. 1916. gada 9. un 10. martā viņš Pēterpilī piedalījās latviešu evaņģēlisko luterāņu mācītāju konferencē.[2]

Igaunijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 18. februārī viņš kopā ar Latvijas militāro pārstāvi Igaunijā Jorģi Zemitānu parakstīja vienošanos ar Igaunijas Pagaidu valdības premjerministru un Kara ministru Konstantīnu Petsu par latviešu karaspēka daļu formēšanu Igaunijas teritorijā no tur esošo bēgļu un karavīru vidus, par sniegto palīdzību solot Valkas pilsētu, kā arī piecus Valkas apriņķa un divus Valmieras apriņķa pagastus.[3]

Kad 1920. gada 5. janvārī par sūtni Igaunijā iecēla Markusu Gailīti, J.Ramans turpināja strādāt par sūtniecības padomnieku, vienlaikus izpildot Latvijas konsula pienākumus. 1920. gada 10. maijā viņš atlūdzās no amata un atgriezās dzimtenē, lai turpinātu strādāt par mācītāju Doles draudzē.[4]

Viņš bija LELB vikārmācītājs Lielsalacas, Seces, Zasu un Doles draudzēs (1922—1931), tad Seces un Doles draudžu vikārmacītājs (1931—1935), pēc 1935. gada Seces draudzes mācītājs. Otrā pasaules kara laikā 1942. gada jūlijā iecelts par Doles draudzes mācītāju.[5]

Miris 1957. gadā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
pilnvarotais pārstāvis Igaunijā
1918 — 1920
Pēctecis:
Markuss Gailītis