Jūlijs Vecozols (1884-1945) bija latviešu rakstnieks, žurnālists, skolotājs un ierēdnis. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.
Dzimis 1884. gada 12. februārī Nītaures pagasta Lakšu muižas "Klinceniekos" hernhūtiešu sacītāja ģimenē. Kā skolotājs viņš piedalījās 1905. gada revolūcijā, tās apspiešanas laikā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, tad Šveici, Franciju un ASV (1905-1921), kur studēja filoloģiju, filozofiju un tautsaimniecību Cīrihes, Parīzes, Monpeljē un Bernes augstskolās un uzstājās ar priekšlasījumiem Eiropas valstu un ASV latviešu kopienās par nepieciešamību atbalstīt Latvijas neatkarības ideju. Protestējot pret Vācijas plāniem anektēt Baltijas provinces, 1918. gadā viņš publicēja vairākus rakstus šveiciešu presē un vāciski izdeva brošūru "Rīga un Daugava latviešu tautas dzejas spogulī".
Pēc īsas atgriešanās dzimtenē 1921. gadā, Vecozols 1923. gadā atkal devās uz ārzemēm, nodibināja Parīzes latviešu biedrību, rīkoja priekšlasījumus par Latviju Parīzē un Monpeljē, piedalījās izstādes organizēšanā Parīzē (1925), tautas svētkos Nicā, Blaumaņa lugas uzvešanā Briselē (1928). Atgriezās Latvijā 1932. gadā un nodevās grāmatu rakstīšanai.[1]
Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur miris 1945. gada 15. martā Jēnā.