Seto jūra

Seto jūra
Seto jūra
Koordinātas	34°13′N 133°21′E
Okeāns	Klusais okeāns
Platība	21 827 km2
Garums	450 km
Platums	55 km
Vid. dziļums	37,5 m
Maks. dziļums	105 m
Valstis un teritorijas	Japāna
Lielākās pilsētas	Hirosima Kitakjusju Kobe Osaka
Seto jūra Vikikrātuvē

Seto jūra (japāņu: 瀬戸内海, Seto Naikai) vai Japānas iekšējā jūra ir Klusajam okeānam piederīga iekšējā jūra — šaura, sarežģītas konfigurācijas ūdenstilpe starp trim galvenajām Japānas salām.

Itsukušimas svētnīcas torii Japānas Iekšējā jūrā

Jūra savieno Kluso okeānu ar Japāņu jūru un kalpo kā starptautisks satiksmes ceļš. Iekšējā jūra pazīstama ar savu maigo klimatu, visu gadu šeit ir gandrīz vienāda temperatūra un salīdzinoši maz lietus. Jūra nereti novērojama zilaļģu masveida ziedēšana, kas izraisa zivju masveida nāvi. Kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem pāri jūras šaurumiem uzcelti trīs tilti.

Vidējais dziļums - 37,3 metri. Platums no 15 līdz 55 kilometriem, ja neskaita šaurumus. Ūdens virsējā slāņa temperatūra februārī ap 16 °C, augustā ap 27 °C, sāļums 30-34 ‰.

Katrai jūras daļai ir savs nosaukums, bez tam šeit ir ap 3 000 salu, no kurām lielākās ir Avadži sala, Šodošima, Innošima, Itsukušima, Haširadžima. Ap astoņiem simtiem salu ir apdzīvotas.

Jūrā konstatēti ap 500 sugu organismi, tai skaitā haizivis. Lielākā daļa jūras 1934. gadā iekļauta Iekšējās jūras nacionālajā parkā. UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļauta Itsukušimas svētnīca, kas atrodas uz Itsukušimas salas - šī svētnīca ir viens no populārākajiem tūrisma objektiem Japānā. Citi populāri tūrisma objekti ir Šodošimas sala ("olīvju sala") un Naruto virpulis. UNESCO Pasaules mantojumā iekļauts arī Hirosimas centrs, kur 1945. gadā notika atombombardēšana.

Robežas

Iekšējās jūras skats

Ziemeļos un austrumos - Honsju sala. Dienvidos - Naruto šaurums, kas pāriet Kii šaurumā, Šikoku sala, Bungo šaurums. Rietumos - Kjusju, Kanmonas šaurums.

Vēsture

Seto Ohaši tilts

Ledus laikmetā jūras līmenis bija zemāks un ūdens Iekšējā jūrā ieplūda tikai pēc ledus laikmeta beigām.

Kopš aizvēsturiskiem laikiem Iekšējā jūra kalpojusi par ērtu pārvietošanās ceļu starp salām un gar krastiem, kā arī no Japānas uz Ķīnu un Koreju. Pat mūsdienās, pēc ērta lielceļu un dzelzceļu tīklu izbūves Iekšējā jūra joprojām ir nozīmīga transporta maģistrāle.

Tā kā Iekšējā jūra kalpoja par stratēģiski nozīmīgu transporta ceļu, agrākajiem vietvalžiem nereti bija pašiem sava kara flote savu interešu nodrošināšanai. Šādas flotes dēvēja par suigun (水軍, ūdens armija) - jeb vienkārši par pirātiem. Feodālajā periodā suigun pārņēma varu lielākajā daļā piekrastes teritoriju.

Edo periodā Iekšējā jūra kļuva par rosīgu transporta artēriju - pa šo jūru arī Japānas rietumkrasta vietvalži devās uz galvaspilsētu Edo. Pateicoties Iekšējās jūras nozīmībai, par Japānas saimniecisko centru šajā laikā kļuva Osaka, šeit veidojās pirmās bankas (Ozakayashiki).

20. gadsimtā Iekšējās jūras krastos notika strauja industrializācija, attīstoties sauszemes transportam Iekšējās jūras transporta nozīme pamazām samazinājās.

Saimniecība

Iekšējās jūras piekrastes zona ir viena no visvairāk urbanizētajām un industrializētajām teritorijām Japānā. Šeit atrodas tādas lielas rūpnieciskās pilsētas kā Osaka, Kobe, Hirosima, Kurasiki, Kure, Ube. Galvenā rūpniecības nozare - tēraudrūpniecība, kuģu būve, naftas pārstrāde.

Pateicoties novada skaistajai ainavai, patīkamajam klimatam, tas ir arī populārs tūrisma objekts, šeit notiek intensīva lauksaimniecība.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Seto jūra.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Iekšējās jūras nacionālais parks (japāniski, ir attēli)