Jaunliepāja
Jaunliepāja ir Liepājas apkaime, kas atrodas uz ziemeļiem no Tirdzniecības kanāla. Tā ir 19. gadsimta otrajā pusē plānveidīgi apbūvēta teritorija ar rūpnīcu un strādnieku dzīvojamo ēku kvartāliem.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Par Jaunliepāju (vācu: Neu-Libau) sāka dēvēt to pilsētas daļu, kas izveidojās pēc dzelzceļa līnijas Liepāja—Romni uzbūvēšanas 1871. gadā. Pēc Liepājas galvenā arhitekta P. M. Berči projekta uzbūvēja Liepājas pasažieru dzelzceļa stacijas ēku. Ostas un dzelzceļa līniju tuvumā sākās rūpnīcu celtniecība, izveidojās regulāru taisnstūra kvartālu apbūve. 1877. gadā angļu inženieris Roberts Remzijs netālu no ostas labības noliktavām Kroņu ielā 4/6 dibināja alus darītavu „Ramsay & Co” . 1879. gadā Augusts Kornhubers Brīvības ielā 55–61 uzcēla virvju un siksnu fabriku. 1880. gadā tirgotājs Lēventāls (Löwenthal) Brīvības un Tirgus ielu stūrī uzcēla ar tvaiku darbināmas dzirnavas. 1882. gadā sāka celt pudlingošanas, dzelzsvelmēšanas, stiepļu un naglu rūpnīcu Böker u. Co. 1885. gadā inženieris Konstantīns Strupps Brīvības ielā 56 uzcēla čuguna lējumu un kalumu fabriku „Vezuvs”.
Tirdzniecības ostas tuvumā pie dzelzceļa atzara tagadējās Oskara Kalpaka ielas sākumā uzcēla „Wicander & Larson” korķu fabriku un linoleja rūpnīcu (arhitekts P.M.Berči). 1899. gada pavasarī uzsāka elektrostacijas un 10 km garas ielu elektriskā dzelzceļa (tramvaja) līnijas būvniecību. Liepājas tramvaja līnijas nodrošināja satiksmi starp Karostu, dzīvojamiem un rūpniecības rajoniem Jaunliepājā un pilsētas centru.
Tagadējo Raiņa un Lāčplēša ielas stūrī uzcēla Nācaretes baptistu draudzes baznīcu, bet tagadējo Brīvības, 1905. gada un Jelgavas ielas stūrī Martina Lutera evaņģēliski luterisko baznīcu. „Ķieģeļu stilā” veidotās dzīvojamās, sabiedriskās un industriālās celtnes ar raksturīgo arhitektūras formu valodu Jaunliepājā radīja neatkārtojamu pilsētbūvniecisku ansambli.[1] Pēc 1934. gada uz ziemeļiem no Jaunliepājas izveidojās Ziemeļu priekšpilsēta.
Pēc Otrā pasaules kara 1946. gadā Liepājas pilsētu sadalīja trijos administratīvos rajonos, kuros ietilpa Vecliepāja, Jaunliepāja un Ziemeļu rajons.[2] 2005. gadā Jaunliepājā dzīvoja 8% no Liepājas iedzīvotāju kopskaita, turpretī Vecliepājā dzīvoja 26%, Ziemeļu priekšpilsētā – 22%, Ezerkrastā – 16%, Karostā – 10%, Dienvidrietumu rajonā – 8%, Zaļajā birzē – 6%, Tosmarē – 6%, Jaunajā pasaulē mazāk nekā 1% no iedzīvotāju kopskaita.[3]
2012. gadā, izstrādājot jauno pilsētas teritorijas plānojumu, daļu Jaunliepājas iekļāva kultūras pieminekļa ”Liepājas vēsturiskais centrs” robežās. Pēc 2018. gada grozījumiem Jaunliepājas kvartāli starp Teodora Breikša, Aldaru, Kroņu un Kaiju ielu vairs neietilpst vēsturiskā centra teritorijā.[4]
-
Jaunliepājas un topošās Ziemeļu priekšpilsētas karte (1900). Dzelzceļa stacija (19), fabrika „Vezuvs” (6), „Böcker & Co” (7), elektrostacija (8), „Berend & Co” tvaika dzirnavas (9), „Wicander & Larson” fabrikas (10, 11), tvaika dzirnavas (12), alus darītava „Ramsay & Co” (13) -
Jaunliepājas (Либава, Libau) karte no Sitina militārās enciklopēdijas (pirms 1911) -
Tērauda iela Jaunliepājā stacijas rajonā ir sava veida robeža starp bij. Liepājas Metalurgs ražotni un pilsētu -
Modernisma manierē būvēta ēka Jaunliepājā Tosmares ielā -
Tradicionāla sarkano ķieģeļu dzīvojamā ēka Jaunliepājā Teodora Breikša un Tirgus ielas krustojumā
.jpg)
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Silvija Ozola. Rūpniecības uzņēmumi un Jaunliepāja 19. gadsimtā. Scientific Journal of Riga Technical University. Architecture and Urban Planning. 2011. Volume 5
- ↑ [1] Silvija OZOLA. LIEPĀJAS PILSĒTAS TERITORIJAS PLĀNOJUMA KONCEPCIJAS UN PILSĒTVIDES ATTĪSTĪBA ATJAUNOTAJĀ LATVIJAS REPUBLIKĀ (1990–2015). Latvijas Universitātes 73. konference 2015. gada 5. – 6. februārī
- ↑ KAROSTĀ VISVAIRĀK GADOS JAUNU IEDZĪVOTĀJU[novecojusi saite] Sarmīte Pelcmane, kurzemes-vards.lv 2006. gada 25. janvārī
- ↑ Precizēta Liepājas senākās daļas teritorija liepajniekiem.lv 07.03.2018
