Jezero krāteris
.jpg) Viking Orbiter 1 uzņemts attēls | |
| Atrodas uz | Marss |
|---|---|
| Koordinātas | 18°23′N 77°35′E / 18.38°N 77.58°EKoordinātas: 18°23′N 77°35′E / 18.38°N 77.58°E |
| Diametrs | 49 km |
| Dziļums | ~750 m |
| Eponīms | Jezero ciems |
_ESA23162625.jpeg)
Jezero (no serbu Jезеро) ir triecienkrāteris uz Marsa, Izīdas līdzenuma rietumu malā, kur tas robežojas ar Terra Sabejas augstkalnu reģionu. Dienvidrietumos no Jezero krātera atrodas Lielā Sirta vulkāniskais reģions. Krātera diametrs ir ap 49 km (citos avotos ap 45 km). Senāk, pirms apmēram 3,5 miljardiem gadu krāteris bija aizpildīts ar ūdeni. Tajā ietecēja vairākas upes, un vienas izžuvušās upes ietekā ir novērojami izteikti upes deltu nogulumi. Krāterī ir sastopami ūdens ietekmē izveidojušies māla nogulumi.
2007. gadā pēc senā ezera atklāšanas krāteris tika nosaukts Jezero ciema vārdā, kas atrodas Bosnijā un Hercegovinā. Vairākās slāvu valodās (čehu, bosniešu, horvātu, serbu, slovēņu) vārda "jezero" nozīmē ezeru.
2018. gada novembrī tika paziņots, ka Jezero krāteris ir izraudzīts kā nosēšanās laukums ieplānotajai misijai "Mars-2020". Visurgājēja "Perseverance" nosēšanās Jezero krāterī sekmīgi notika 2021. gada 18. februārī.
Ģeoloģiskā vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Reģiona raksturojums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Jezero krāteris atrodas tieši uz robežas starp seno Terra Sabeja augstkalnu reģionu, kur var atrast 4,1–3,7 miljardus gadu senus iežus, un 3,9 miljardus gadu seno Izīdas trieciena baseinu. Nili Fossae grābenu sistēma, kas iet gar Izīdas baseina ārējo robežu, veidojās milzīga trieciena un tektonisko plaisu rezultātā. Izīdas līdzenumu veido jaunāki nogulumi, kas izveidojās pirms 3,7–3 miljardiem gadu. Uz dienvidaustrumiem no Jezero krātera atrodas Lielā Sirta vulkāniskais reģions, kur pirms 3,7–3 miljardiem gadu tecēja lava. Tādējādi nogulumi un ieži Jezero krāterī un tā apkārtnē aptver lielu Marsa ģeoloģiskās vēstures posmu.
Krātera apraksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Jezero krāteri raksturo daudzveidīgs iežu un minerālu sastāvs, pēc kura var spriest par apkārtējās vides apstākļiem to rašanās periodā (sīkāk tos pētīt paredzēts ar Perseverance palīdzību).
Krātera detalizēta karte rāda, ka krātera malu šķeļ trīs ielejas, kuras senāk veidoja upes. Neretva Vallis un Sava Vallis bija pieplūdes kanāli, kas izveidoja divas upju deltas krātera rietumu un ziemeļrietumu malā. Perseverance pētīs lielāko rietumu deltu.
Pliva Vallis Ezero austrumos bija noplūdes kanāls, caur kuru ūdens plūda no krātera uz Izīdas līdzenumu. Tādējādi Jezero ir pazīstams kā "atvērtā baseina ezers", t.i. tāds ezeru tips, kas, domājams, kādreiz bija bieži sastopams uz Marsa. Salīdzinājumā ar slēgtajiem baseiniem (ar pieteci, bet bez noteces), tie ir interesanti ar to, ka tajos atradās saldūdens ezeri ar stabilu ūdens līmeni. No otras puses ezeri slēgtos baseinos bija pakļauti biežiem izžūšanas periodiem, kas tos pārvērta sālsezeros, un darīja tos mazāk perspektīvus, meklējot dzīvībai piemērotus apstākļus.
Pētot no Marsa orbītas ieplūstošo upju (Neretva un Sava) baseinus ar satelītu spektrometriem minerālu noteikšanai, tur tika konstatēti pārsvarā silikāti no olivīnu un piroksēnu grupām. Šīs abas minerālu grupas veidojās no Marsa mantijas magmas un norāda uz bazalta vulkāniskajiem nogulumiem, kas nav bijuši pakļauti ilgai dēdēšanai ūdens ietekmē. Karbonāti, kas konstatēti Jezero krātera iekšējā malā kopā ar mālu minerāliem liecina par iežu dēdēšanu ūdens ietekmē.
2015. gada martā publicētajā rakstā pētnieki aprakstīja, kādā veidā Jezero krāterī agrāk eksistēja ezeru sistēma. Pētījumā tika izvirzīta ideja par to, ka ūdens aizpildīja krāteri vismaz divus atsevišķus periodus. Upju ūdens nogulumiežus atskaloja un nogulsnēja ezerā. Ja krātera dziļums ir mazāks, nekā šāda izmēra triecienkrāterim būtu jābūt, tas varētu liecināt, ka tas ir daļēji aizpildīts ar nogulumiem. Aplēses rāda, ka krāterī varētu būt līdz vienam kilometram biezi nogulumi, kuru lielākā daļa tika atnesta ar pieteces kanāliem.
Senās dzīvības iespējamība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Deltas un kanālu izpēte rādīja, ka ezeram nebija ūdens līmeņa pazemināšanās periodu. Iespējams ezers izveidojās virsmas daļas pastāvīgas pazemināšanās rezultātā. Krāterī nav izslēgta dzīvības rašanās un attīstība, jo ezers varēja eksistēt ilgu laika periodu (deltas izveidei, iespējams, vajadzēja miljonu līdz desmit miljoniem gadu).
Vulkāniskie minerāli, karbonāti un mālu minerāli ir novērojami kā deltā, tā arī citās krātera vietās. Ir uzskats, ka daži karbonāti (kaļķakmeņi) ir veidojušies tieši ezerā. Šādi ezeru karbonāti un it īpaši mālu minerāli norāda uz saldūdens klātbūtni. Mars Reconnaissance Orbiter atklāja smektītu mālus. Māli veidojas ūdens klātbūtnē, kas norāda, ka šeit ilgu laiku bija ūdens un senos laikos varēja eksistēt dzīvība. Dažās vietās virsma ir klāta ar daudzstūrainām plaisām. Šādas virsmas formas rodas, māliem izžūstot.
Taču ir konstatēti arī citi minerālu tipi, kā piemēram sulfāti, kas satur dzelzs oksīdu, amorfi krama oksīdi un hidroksīdi, kas parasti veidojas skābā ūdenī, kas pakāpeniski izžūst. Šie minerāli norāda, ka vides apstākļi Jezero krāterī vēlākā posmā kļuva sausāki un mazāk piemēroti dzīvībai. Taču arī starp šiem minerāliem ir tādi, kuru biosignatūras var labi saglabāties.[1]
Misija Marss-2020
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Jezero krāteris bija viens no piedāvātajiem Marsa zinātniskās laboratorijas izpētes objektiem misijas Marss-2020 ietvaros. Pēc vairākām apspriedēm šis nosēšanās vietas variants tika izskatīts kopā ar ziemeļaustrumu Sirtu 30 km uz dienvidrietumiem no šīs vietas.
2018. gada novembrī Jezero krāteris tika izraudzīts kā ieplānotās Marss-2020 visurgājēja nosēšanās vieta.
Misijas galvenais mērķis ir senās dzīvības meklēšana uz Marsa. Ir plānots, ka nākamās misijas varēs nogādāt uz Zemi paraugus no apgabaliem, kuros varēja eksistēt dzīvība. Lai aparāts varētu droši nosēsties, ir vajadzīgs horizontāls, gluds apgabals ar diametru ne mazāku par 20 kilometriem. Ģeologi cer izpētīt apgabalus, kas kādu laiku senatnē bija klāti ar ūdeni. Īpašu vērību plānots veltīt Marsa nogulumiežiem.
Pēc visurgājēja Perseverance nosēšanās uz Zemi tika nosūtīti pirmie Jezero krātera attēli, kas parāda virsmas ainavu un dod ieskatu par krātera iežu dabu. Krātera virsmu veidojošie ieži ir lielā mērā nogludināti un rāda virsmas dēdēšanas pēdas. Pārsvarā tie ir gaiši brūni, domājams, salīdzinoši mīksti ieži, kas satur tumšu iežu brekčiju. Tālumā ir saskatāmi tumšu iežu laukakmeņi, kas ir noturīgāki pret ūdens dēdēšanu, taču, atrodoties salīdzinoši augstu virs zemes, ir vairāk pakļauti vēja erozijai. Pārējā krātera virsma ir klāta ar tumšām smiltīm un sīkām šķembām.
Taču lielāku interesi izraisa kavernozie ieži pašā Perseverance nosēšanās vietā. Tie ir viendabīgi, mazāk pakļauti dēdēšanai un, iespējams, sastāv no karbonātiem. Iežu kavernas veido gareni, samērā regulāras cilindriskas formas atvērumi dažu centimetru diametrā un vairāku desmitu centimetru garumā. Šie garenie atvērumi ir orientēti viena virzienā. Pie tam šis virziens iežos no dažādām vietām nemainās. Turklāt šādi ieži ir koncentrēti tieši visurgājēja nosēšanās vietā un tālāk nav saskatāmi. Tas dod iespēju izvirzīt domu, ka tie varētu būt kādu rifus veidojošu organismu paliekas. Kaut arī nav izslēgts, ka šiem rifiem var būt arī neorganiska izcelsme. Taču nākotnē būtu jānoskaidro šādu kavernu izcelsmi.