Nikolajs Judeņičs

Nikolajs Judeņičs;
Personīgā informācija
Dzimis	1862. gada 30. jūlijā [v.s. 18. jūlijā]; Maskava ( Krievijas impērija)
Miris	1933. gada 5. oktobrī (71 gads); Nicas apkārtne ( Francija)
Tautība	Krievs
Vecāki	Nikolajs Judeņičs
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	Ģenerālis
Dienesta laiks	1881—1920
Struktūra	Sauszemes bruņotie spēki
Kaujas darbība	Krievijas-Japānas karš, Pirmais pasaules karš, Krievijas pilsoņu karš
Izglītība	Aleksandrovskas kara skola, Ģenerālštāba akadēmija (ar I šķiru)
Cits darbs	Politiskā darbība pēc Oktobra revolūcijas

Nikolajs Judeņičs (krievu: Николай Николаевич Юденич) (1862. gada 30. jūlijs [v.s. 18. jūlijs] — 1933. gada 5. oktobris) bija Krievijas impērijas armijas virsnieks. Krievijas pilsoņu karā karojis baltgvardu armijā.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas impērijas armijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Maskavā. 1881. gadā pabeidza Aleksandrovskas kara skolu. 1887. gadā pabeidza Ģenerālštāba akadēmiju. Piedalījies Krievijas—Japānas karā (1904 — 1905), kur komandēja pulku. No Pirmā pasaules kara sākuma bija Kaukāza armijas štāba priekšnieks. No 1915. gada janvāra komandēja šo divīziju. Viņš karoja pret Osmaņu impērijas armiju.

Krievijas pilsoņu karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Februāra revolūcijas Krievijā (1917) kļuva par Kaukāza frontes komandieri, bet jau maijā viņš tika atcelts no šī amata un atvaļinājās. Atbalstīja Korņilova sacelšanos pret boļševikiem. 1918. gadā pārcēlās uz Somiju, kur 1919. gadā ar Karla Menerheima piekrišanu uzsāka veidot militārās vienības, lai cīnītos pret boļševikiem. Šai pašā gadā pārcēlās ar saviem spēkiem uz Igauniju. Ļoti aktīvi sadarbojās ar Antanti un jo īpaši ar Lielbritāniju. Aktīvi veica politisko darbību, lai izveidotu varas orgānus atbrīvotajām teritorijām. Vadīja Ziemeļrietumu armiju, kas sākotnēji palīdzēja igauņiem atbrīvot Igauniju, bet pēc tam veica aktīvu karadarbību jau Krievijas teritorijā, kur veica iebrukumu ar mērķi iegūt Petrogradu. Šīs viņa ieceres neizdevās un Petrogradas pievārtē viņš cieta smagu sakāvi, kur svarīga loma no pretinieku puses bija latviešu strēlniekiem.

Emigrācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1920. gada 22. janvārī izsludināja Ziemeļrietumu armijas demobilizāciju. 28. janvārī viņu arestēja Igaunijas varas iestādes, tomēr pēc tam viņu atbrīvoja pēc Antantes lūguma. Drīz pēc tam emigrēja uz Lielbritāniju, bet vēlāk pārcēlās uz Franciju, kur aktīvi iesaistījās krievu trimdas organizācijās un to darbībā. 1933. gadā mira netālu no Nicas. 1957. gadā pārapbedīts Nicas Krievu kapos.