Juris Messens-Jašins

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Juris Messens-Jašins 1981. gadā

Juris Messens-Jašins (angļu: Youri Messen-Jaschin) ir latviešu izcelsmes mākslinieks, dzimis Arozā, Šveicē, 1941. gadā. Strādā eļļas un guašas tehnikā, kā arī veic ķermeņa apgleznošanu (body painting).

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1958. līdz 1962. gadam mācījies Parīzes Tēlotājmākslas augstskolā pie profesora Roberta Kami, pēc tam Sorbonas Prakses augstskolā pie profesora Pjēra Frankastela (Pierre Francastel) apguva sociālās zinātnes un mākslas vēsturi. No 1962. gada līdz 1965. gadam viņš mācījās Lozannas Tēlotājmākslas skolā. Viņš strādāja kopā ar gravieri un gleznotāju Ernestu Picoti (Ernest Pizzotti) un 1964. gadā Lozannā atklāja kinētisko stikla un akrila skulptūru izstādi.

Divus gadus viņš strādāja Mūsdienu gravēšanas centrā Ženēvā, pēc tam Cīrihē, kur paplašināja savu perspektīvu pie gleznotāja Frīdriha Kūna (Friederich Kuhn). No 1968.—1970. gada viņš darbojās Karaliskā Tehnoloģiskā Institūta dizaina fakultātē Gēteborgā, pētot kinētiskus objektus no tekstila. 1967. gadā viņš Gēteborgas izstādē satika trīs māksliniekus — Hesusu Rafaelu Soto (Jesus Rafael Soto), Karlosu Krusu Djēsu (Carlos Cruz-Diez) un Hulio Le Parku (Julio Le Parc). Runājot ar šiem māksliniekiem, viņš guva iedvesmu nodarboties ar optisko mākslu. Viņš izlēma veltīt visus pētījumus kinētiskajai mākslai. Uzturēšanās Gēteborgā deva viņam iespēju pilnveidot kustību un ģeometriskās formas, integrējot tās tekstilmākslā un eļļas gleznās. J. Messena-Jašina optiskās mākslas pētījumi Skandināvijā ir atstājuši nozīmīgu ietekmi šajā sfērā.

1968. gadā Juris saņēma Šveices mūsdienu gravēšanas mākslas pirmo balvu. Šajā pašā gadā Zviedrijas valdība viņam piešķīra stipendiju. 1970. gadā viņš uzturējās Hamburgā, kur dažādos nozīmīgos projektos turpināja sadarboties ar māksliniekiem no Ziemeļvācijas. 1970. gadā viņš izveidoja kinētisku skulptūru netālu no Melnā meža Vācijā.

1970. gadā viņš pārcēlās dzīvot uz Berni, kur uzturējās līdz 1981. gadam. Savos ārzemju ceļojumos viņš nodibināja sakarus ar māksliniekiem, kas darbojās šajā pašā mākslas novirzienā. Viņa gleznās un skulptūrās lielu lomu ieņem arhitektūra, meklējumi Op Art (kinētiskā māksla) virzienā, kas tiecas saskatīt telpu kā kopumu. Viņš apsprieda to ar Oskaru Nīmeieru (Oscar Niemeyer), Burlu Marksu (Burle Marx) no Riodežaneiro, Otake no Sanpaulu Brazīlijā un Klorindo Testu (Clorindo Testa) Buenosairesā. Ceļojuma beigās viņš uzturējās Karakasā, kur uzveda izrādi un savu darbu horeogrāfiju, prezentējot tos Karakasas izstāžu namā, IV Starptautiskajā Teātra festivālā, Karakasā, Evgēnija Mendosas fondā, Humboldas kultūras asociācijā (Gētes Institūts) un Francijas aliansē, 1984. gadā.

Juris ir piedalījies daudzās starptautiskās izstādēs un Itālijā ieguvis balvas par pētījumiem optiskajā mākslā. Viņa darbi ir izstādīti privātās kolekcijās, valsts un starptautiskajos muzejos.

Viņam ir bijusi iespēja pārdot savu unikālo popārta stilā veidoto gobelēnu “Vairāk gaismas” Mūsdienu mākslas muzejam Cīrihē. Šis gobelēns bija radīts 1970. gadā viņa mītnē Colikofenā (Zollikofen) netālu no Bernes, Šveicē.

Pēc vairākiem Ņujorkā pavadītiem mēnešiem viņš atgriezās Šveicē un apmetās uz dzīvi Bernē, kur nodzīvoja 11 gadus. Šajā laikā viņš bieži rīkoja izstādes pilsētas izstāžu zālē un citos vietējos muzejos.

2010. gadā viņš Šveices pastam izstrādāja trīs markas optiskās mākslas tehnikā. Tās ir nokļuvušas daudzu muzeju kolekcijās visā pasaulē. 2014. gadā Vaudas Universitātes slimnīca Lozannā, Neiroattēlveides laboratorija, izmantojot neinvazīvo magnētiskās rezonanses tehniku, pētīja smadzeņu aktivitāti, attēlojot, kartējot un fiksējot aktīvos punktus, kamēr trīs dalībnieki vēroja Op Art darbus.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viņa izveidotās skulptūras ir bagātinātas ar kustību, iestatītas vidē (kustība un alternācija telpā), ko papildina konkrētas muzikālas skaņas (kustība izraisa skaņas rašanos). Viņa pirmie mēģinājumi skaņu izmantošanā notika 1960. gadu beigās. 1970. gadā Juris savā mākslā integrēja neonu un joprojām to izmanto skulptūrās, instalācijās un eļļas gleznās. Viņš ir piedalījies daudzās starptautiskās izstādēs, Itālijā saņēmis balvas par optiskās mākslas mēģinājumiem. Viņa darbi ir izstādīti daudzās privātās un sabiedriskās izstādēs, viņa māksla ir atrodama privātās kolekcijās, kā arī valsts un starptautiskajos muzejos.

Viņa darbi tiecas deprogrammēt skatītāja prātu, lai iegūtu tīru uztveri, kas ir dienas sapņu “katalizators”. Juris kā radošs un daudzpusīgs mākslinieks ļauj redzēt Visumu kā caur prizmu, kuras dezorientējošā ietekme iznīcina mūsu parasto redzi, liek izzūdošajām līnijām vibrēt un pārveidot mūsu apziņas perspektīvu. Tādējādi šī pēkšņā ģeodētisko enkuru izzušana ļauj mums iegrimt tīrā, mirgojošā un sāpinošā krāsu izjūtā.

Galvenais elements, kvadrāts, ir kā fons, kuru papildina citas ģeometriskās figūras, kas tiek pievienotas no malām. Šīs ģeometriskās formas ir vienmērīgi sadalītas pa visu darba virsmu un progresīvi attīstās, nezaudējot identitāti pat tad, kad mākslinieks ievieš paralēlo līniju tīklojumu. Viņš izmanto kolāžas tehniku eļļas un guašas darbiem. Viņa mīļākās krāsas ir sarkanās, dzeltenās, spilgti zaļās, zilie toņi un mirdzošas nokrāsas.

Ar elementu algoritmisku konstrukciju, krāsu spēle veido plastikas struktūru, un tas ir pirmais mēģinājums integrēt mākslā kibernētiku. Viņa paņēmieni ir empīriski, radot jaunu krāsu uztveri un īpaši pārsteidzošus optiskos efektus. Ģeometriskās formas kā taisnstūri, trijstūri un apļi progresīvi attīstās, nezaudējot oriģinālo identitāti.

Popārta stila gobelēnu “Vairāk gaismas” viņš konceptuāli izdomāja, kad uzturējās Ņujorkā un satika tādus popārta māksliniekus kā Endiju Vorholu, Tomu Veselmanu (Tom Wesselmann) un Džasperu Džonsu (Jasper Johns). Viņš ar sajūsmu novērtēja krāsu izmantošanu šajā mākslas veidā. Šajā darbā spuldze parādās kā nepakļāvīgs spēks, kas izvairās no patērētāju pasaules mītiem un simboliem. To var apskatīt Migrosa kolekcijā Vaudā, Šveicē.

Viņa darbus labi uzņēma Venecuēlā, kurš viņš nodzīvoja vairākus gadus. Mendosa Fonds un Yonekura Industrial sniedza viņam finansiālu atbalstu, lai viņš varētu turpināt savus meklējumus. Šeit Juris izmēģināja savas spējas izrāžu uzvešanā, prezentējot savus divus svarīgos darbus Ateneas Koncertu zālē un Ateneas Anas Hulias Rohas teātrī (Ana Julia Rojas del Ateneo), Karakasā, un tie guva plašus panākumus. Viņu bieži uzaicināja būt par režisoru savām lugām.

eksperts ķermeņa mākslas apgleznojumos viņš izrādīja savu darbu klubos un uz skatuves, tumsā, bet ultravioletās gaismas vidē, četru stundu laikā viņš pilnībā pārklāj kailos ķermeņus ar psihodēliskām, bioloģiskām krāsām, kas nav kaitīgas ādai. Viņš ir bijis uzaicināts uz Montrē (Montreux) Džeza festivālu, Festival de la cité Lauzanē un Paleo festivālu Nionā 2006. gadā. Dienas laikraksts Le Matin pasūtīja viņam uzgleznot Montrē Džeza festivāla un Paleo festivāla vecās afišas uz festivāla dalībnieku ādas. Vispieprasītākie no tiem bija Kīta Haringa (Keith Haring, 1983. gadā), Džīna Tingvela (Jean Tinguely, 1982. gadā) un Zepa (2005. gadā) plakāti. Paleo festivālā vispieprasītākais bija Ludovika Gabriela (Ludovic Gabriel) 2006. gadā izveidotais plakāts.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]