Juris Messens-Jašins

**Juris Messens-Jašins**
Juris Messens-Jašins
	Juris Messens-Jašins 1981. gadā
Dzimis	1941. gada 27. janvārī; Aroza, Šveice
Nozares	glezniecība, tēlniecība, ķermeņa apgleznošana

Juris Messens-Jašins (angļu: Youri Messen-Jaschin) ir latviešu izcelsmes Šveices mākslinieks, dzimis Arozā, Šveicē, 1941. gadā. Strādā eļļas un guašas tehnikā, kā arī veic ķermeņa apgleznošanu (body painting).

Dzīvesgājums

Dzimis 1941. gada 27. janvārī Šveicē. No 1958. līdz 1962. gadam mācījies Parīzes Tēlotājmākslas augstskolā pie profesora Roberta Kami, pēc tam Sorbonas Prakses augstskolā pie profesora Pjēra Frankastela (Pierre Francastel) apguvis sociālās zinātnes un mākslas vēsturi. No 1962. gada līdz 1965. gadam mācījies Lozannas Tēlotājmākslas skolā. Strādājis kopā ar gravieri un gleznotāju Ernestu Picoti (Ernest Pizzotti) un 1964. gadā Lozannā atklāja kinētisko stikla un akrila skulptūru izstādi.

Divus gadus strādājis Mūsdienu gravēšanas centrā Ženēvā, pēc tam Cīrihē pie gleznotāja Frīdriha Kūna (Friederich Kuhn). No 1968. līdz 1970. gadam darbojies Karaliskā Tehnoloģiskā institūta Dizaina fakultātē Gēteborgā, pievēršoties kinētiskiem objektiem no tekstila. 1967. gadā Messens-Jašins Gēteborgas izstādē satika trīs māksliniekus — Hesusu Rafaelu Soto (Jesus Rafael Soto), Karlosu Krusu Djēsu (Carlos Cruz-Diez) un Hulio Le Parku (Julio Le Parc). Sarunas ar šiem māksliniekiem viņu iedvesmoja nodarboties ar optisko mākslu. Gēteborgā viņš pilnveidoja kinētiskos objektus un ģeometriskās formas, integrējot tās tekstilmākslā un eļļas gleznās. J. Messena-Jašina optiskās mākslas pētījumi Skandināvijā ir atstājuši nozīmīgu ietekmi šajā sfērā.

1968. gadā Messens-Jašins saņēma Šveices mūsdienu gravēšanas mākslas balvu. Šajā gadā Zviedrijas valdība viņam piešķīra stipendiju. 1970. gadā viņš uzturējās Hamburgā, kur dažādos nozīmīgos projektos sadarbojās ar māksliniekiem no Ziemeļvācijas. 1970. gadā viņš izveidoja kinētisku skulptūru netālu no Melnā meža Vācijā.

1970. gadā viņš pārcēlās dzīvot uz Berni, kur uzturējās līdz 1981. gadam. Savos ārzemju ceļojumos viņš nodibināja sakarus ar māksliniekiem, kas darbojās šajā pašā mākslas novirzienā. Viņa gleznās un skulptūrās lielu lomu ieņēma arhitektūra, meklējumi kinētiskās mākslas (Op Art) virzienā. Viņš iepazinās ar Oskaru Nīmeieru (Oscar Niemeyer), Burlu Marksu (Burle Marx) no Riodežaneiro, Otake no Sanpaulu Brazīlijā un Klorindo Testu (Clorindo Testa) Buenosairesā. Ceļojuma beigās viņš uzturējās Karakasā, kur uzveda izrādi ar savu darbu horeogrāfiju, prezentējot to Karakasas izstāžu namā, kā arī IV Starptautiskajā Teātra festivālā, Karakasā, Evgēnija Mendosas fondā, Humboldas kultūras asociācijā (Gētes Institūts) un Francijas aliansē 1984. gadā.

Messena-Jašina popārta stilā veidoto gobelēnu “Vairāk gaismas” iegādājās Mūsdienu mākslas muzejs Cīrihē. Šis gobelēns bija radīts 1970. gadā viņa mītnē Colikofenā (Zollikofen), netālu no Bernes, Šveicē.

Pēc vairākiem Ņujorkā pavadītiem mēnešiem viņš atgriezās Šveicē un apmetās uz dzīvi Bernē, kur nodzīvoja 11 gadus. Šajā laikā viņš bieži rīkoja izstādes pilsētas izstāžu zālē un citos vietējos muzejos.

2010. gadā viņš Šveices pastam izstrādāja trīs markas optiskās mākslas tehnikā. Tās ir nokļuvušas daudzu muzeju kolekcijās visā pasaulē. 2014. gadā Vaudas Universitātes slimnīca Lozannā, Neiroattēlveides laboratorija, izmantojot neinvazīvo magnētiskās rezonanses tehniku, pētīja smadzeņu aktivitāti, attēlojot, kartējot un fiksējot aktīvos punktus, kamēr trīs pētījuma dalībnieki vēroja optiskās mākslas (Op Art) darbus.

Darbi

Messena-Jašina izveidotās skulptūras bieži papildinātas ar kustību, kas izraisa skaņas rašanos. Viņa pirmie mēģinājumi skaņu izmantošanā bija 1960. gadu beigās. 1970. gadā viņš savā mākslā integrēja neonu un turpināja to izmantot skulptūrās, instalācijās un eļļas gleznās. Viņš ir piedalījies daudzās starptautiskās izstādēs, Itālijā saņēmis balvas par optiskās mākslas mēģinājumiem. Viņa darbi ir izstādīti daudzās privātās un sabiedriskās izstādēs, viņa māksla ir atrodama privātās kolekcijās, kā arī valsts un starptautiskajos muzejos.

Darbu galvenais elements, kvadrāts, ir kā fons, kuru papildina citas ģeometriskās figūras, kas tiek pievienotas no malām. Šīs ģeometriskās formas ir vienmērīgi sadalītas pa visu darba virsmu, papildinātas ar paralēlu līniju tīklojumu. Mākslinieks izmanto kolāžas tehniku eļļas un guašas darbiem. Viņa biezāk izmantotās krāsas ir sarkanās, dzeltenās, spilgti zaļās, zilie toņi un mirdzošas nokrāsas.

Popārta stila gobelēnu “Vairāk gaismas” Messens-Jašins konceptuāli iecerēja, kad uzturējās Ņujorkā un satika tādus popārta māksliniekus kā Endiju Vorholu, Tomu Veselmanu (Tom Wesselmann) un Džasperu Džonsu (Jasper Johns). Šajā darbā spuldze parādās kā nepakļāvīgs spēks, kas izvairās no patērētāju pasaules mītiem un simboliem. To var apskatīt Migrosa kolekcijā Vaudā, Šveicē.

Messena-Jašina darbus labi uzņēma Venecuēlā, kur viņš nodzīvoja vairākus gadus. Mendosa Fonds un Yonekura Industrial sniedza viņam finansiālu atbalstu, lai viņš varētu turpināt savus meklējumus. Šeit viņš izmēģināja savas spējas izrāžu uzvešanā, prezentējot savus divus svarīgos darbus Ateneas Koncertu zālē un Ateneas Anas Hulias Rohas teātrī (Ana Julia Rojas del Ateneo), Karakasā, un tie guva plašus panākumus. Viņu bieži uzaicināja būt par režisoru savām lugām.

Kā eksperts ķermeņa mākslas apgleznojumos, viņš izrādīja savu darbu klubos un uz skatuves, tumsā, ultravioletās gaismas vidē, četru stundu laikā viņš pilnībā pārklāja kailos ķermeņus ar psihodēliskām, bioloģiskām krāsām, kas nav kaitīgas ādai. Viņš ir bijis uzaicināts uz Montrē Džeza festivālu, Festival de la cité Lauzanē un Paleo festivālu Nionā 2006. gadā. Dienas laikraksts Le Matin pasūtīja viņam uzgleznot Montrē Džeza festivāla un Paleo festivāla vecās afišas uz festivāla dalībnieku ādas. Vispieprasītākie no tiem bija Kīta Haringa (Keith Haring, 1983. gadā), Džīna Tingvela (Jean Tinguely, 1982. gadā) un Zepa (2005. gadā) plakāti. Paleo festivālā vispieprasītākais bija Ludovika Gabriela (Ludovic Gabriel) 2006. gadā izveidotais plakāts.

Ārējās saites