Pāriet uz saturu

Neons

Vikipēdijas lapa
Neons
10





8
2
Ne

20,1797 g/mol

[He]2s22p6
    
Neona spīdēšana elektriskajā laukā
Oksidēšanas pakāpes
Elektronegativitāte 4,4 (?)
Blīvums 0,8999 kg/m3
Kušanas temperatūra 24,48 K (-248,67 °C)[1]
Viršanas temperatūra 27,102 K (-246,048 °C)[1]
Trīskāršais punkts 24,5561 K (-249 °C), 43 kPa
Kritiskais punkts 44,4 K, 2,76 MPa

Neons ir ķīmiskais elements — cēlgāze, kura simbols ir Ne un atomskaitlis ir 10. Neons ir ķīmiski inerts un neveido savienojumus (elektriskā izlāde var ierosināt Ne2+ tipa molekulāro jonu veidošanos).[2] Neonu 1898. gadā atklāja skotu ķīmiķis Viljams Remzijs (William Ramsay) un angļu ķīmiķis Moriss Traverss (Morris Travers).

Ķīmiskā elementa nosaukums ir radies no grieķu vārda νέος (néos), kas nozīmē "jauns".

Neona īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neona fizikālās īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neona viršanas temperatūra ir -246,048 °C, bet kušanas temperatūra ir -248,67 °C. Vēl zemākas viršanas un kušanas temperatūras ir tikai ūdeņradim un hēlijam.

Neona ķīmiskās īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Normālos apstākļos neons ir ķīmiski inerta gāze. Ar citiem ķīmiskajiem elementiem praktiski savienojumus neveido.

Atrašanās dabā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neons ir viens no visizplatītākajiem elementiem Visumā. Vairāk ir tikai ūdeņradis, hēlijs, skābeklis, ogleklis un slāpeklis. Bet uz Zemes neons nav tik izplatīts ķīmiskais elements. Dabā neons ir sastopams gaisa sastāvā (0,0018 %)[3], un no gaisa to arī iegūst. No hēlija šķidru neonu atdala, adsorbējot uz aktīvās ogles, ko dzesē ar šķidru slāpekli. Otra atdalīšanas metode ir neona izsaldēšana, kā dzesētāju lietojot šķidru ūdeņradi. Zemes garozā neons ir vēl retāk sastopams (0,000 000 5%).[4]

Dabiskais neons sastāv no trim stabiliem izotopiem — neona-20 (90,48% no kopējā neona daudzuma dabā), neona-21 (0,27%) un neona-22 (9,25%).[5] Ir zināmi vēl pieci nestabili neona izotopi.[1]

Neonu lieto dažādām gāzizlādes spuldzēm (tas spīd oranžsarkanā krāsā). To lieto arī gāzizlādes stabilitronu un dažu citu elektronisko ierīču pildīšanai.

  1. 1,0 1,1 1,2 «Neon Facts» (angliski). chemistry.about.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-06-07. Skatīts: 2011-07-30.
  2. Nails Ahmetovs. Neorganiskā ķīmija (latviski). Rīga : Zvaigzne, 1978. 576. lpp.
  3. «Neon» (angliski). Los Alamos National Laboratory. Skatīts: 2011-10-01.
  4. Harry H. Binder. Lexikon der chemischen Elemente. Stuttgart : S. Hirzel Verlag, 1999. ISBN 3-7776-0736-3.
  5. «Isotopes of the Element Neon» (angliski). Jefferson Lab. Skatīts: 2011-08-24.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]