Pāriet uz saturu

Juris Urtāns

Vikipēdijas lapa
Juris Urtāns
Personīgā informācija
Dzimis 1952. gada 15. decembrī (71 gads)
Valsts karogs: Padomju Savienība Madona, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Vecāki Vladislavs Urtāns
Dzīvesbiedre Māra Urtāne
Zinātniskā darbība
Zinātne vēsture, arheoloģija
Alma mater Latvijas Valsts universitāte

Juris Tālivaldis Urtāns (dzimis 1952. gada 15. decembrī) ir latviešu vēsturnieks un arheologs, vēstures zinātņu doktors, habilitētais mākslas zinātņu doktors (disertācija "Arheoloģijas piemineklis kā kultūrvēsturisks fenomens"). Veicis plašu arheoloģijas un vēstures pieminekļu apzināšanu visā Latvijā.

Dzimis 1952. gadā Madonā arheologa Vladislava Urtāna ģimenē. 1975. gadā beidza vēstures studijas Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Tajā pašā gadā sācis strādāt Muzeju un kultūras pieminekļu zinātniskās pētniecības padomē par Arheoloģijas nodaļas vadītāju. 1988. gadā sācis darbu jaunizveidotajā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā par Arheoloģijas centra vadītāju. 1998. gadā kļuva par Latvijas Kultūras akadēmijas profesoru un prorektoru. Studentu korporācijas Lacuania biedrs, kā arī Latvijas Arheologu biedrības biedrs un priekšsēdētājs no 2009. līdz 2015. gadam.

Kopš 1973 .gada vadījis daudzas arheoloģiskās ekspedīcijas, pievērsās tālizpētes metožu (apsekošanas ar aviāciju) izmantošanai vēstures pētījumos. Galvenās zinātniskās intereses saistās ar senajām kulta vietām, kā arī pilskalniem, kā kultūrvēsturiskiem fenomeniem. Uzstājies ar referātiem starptautiskās konferencēs daudzās valstīs. Pāri par 1700 publikācijas, to skaitā ap 300 zinātniski raksti un 59 grāmatas (autors, sastādītājs, atbildīgais redaktors), to skaitā 13 monogrāfijas,

Juris Urtāns ir vairāk par 900 publikāciju autors, to skaitā vairāk nekā 20 dažādu grāmatu autors:[1]

  • Pēdakmeņi, robežakmeņi, muldakmeņi. Avots, 1990. — 88 lpp.
  • Ziemeļvidzemes pilskalni. Avots, 1991. — 66 lpp.
  • Daugavzeme. Daugavas pilskalni. Vade Mecum, 1993. — 164 lpp.
  • Latvian hillforts. 1994. — 58 lpp.
  • Latvijas austrumu daļas jaunatklātie pilskalni. Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, 1995. — 127 lpp.
  • Latvijas rietumu daļas jaunatklātie pilskalni. Fonds "Mantojums", 1998. — 72 lpp.
  • Arheoloģiskie pieminekļi, arheoloģiskās vietas. Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, 2000. — 90 lpp. (līdzautos Andris Šnē)
  • Man jau un tev tikai (piecdesmit). Mantojums, 2002. — 94 lpp.
  • Skudra pie kalna. Nordik, 2004. — 177 lpp.
  • Ko dzied un stāsta Kūkās. Mantojums, 2004. — 112 lpp.
  • Augšzemes pilskalni. Nordik, 2006. — 277 lpp.
  • Daugavas kultūrvēsturiskie akmeņi. Nordik, 2007. — 139 lpp.
  • Augšzemes ezeri Arheoloģija un folklora. Nordik, 2008. — 269 lpp.
  • Kalnā bija stalta pils. Latvijas pilskalni un to teikas. Tapals, 2008. — 239 lpp. (līdzautori Ieva Pīgozne, Rita Grīnvalde, Ieva Vītola, Rihards Delvers)
  • Ancient Cult Sites of Semigallia. Zemgales senās kulta vietas. Nordik, 2008. — 222 lpp.
  • Atrast pilskalnu. Nordik, 2009. — 171 lpp.
  • Kultūras krustpunkti. Nordik, 2011. — 184 lpp.
  • Slate un Slates sils. Nordik, 2013. — 255 lpp.
  • Apceres par Latvijas pilskalniem. Nordik, 2013. — 222 lpp.
  • Dzīve Dzirkaļu pilskalnā. 2018. — 143 lpp.
  • Vidzemes Svētupe mītiskajā un reālajā kultūrtelpā. NT Klasika, 2015. — 317 lpp. (līdzautori Rihards Delvers, Māra Rūmniece)
  • Sāvs nāk. Sāviena. 2019. — 379 lpp. (līdzautori Rita Treija, Andrejs Vasks, Jānis Zilgalvis, Rihards Delvers, Māra Rūmniece, Inga Holsta)
  • Jaunatklātie pilskalni Latvijā 1998. — 2021. 2022. — 199 lpp.
  1. Juris Tālivaldis Urtāns Arhivēts 2015. gada 18. oktobrī, Wayback Machine vietnē. Tradicionālās kultūras informācijas centrs

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]