Vladislavs Urtāns
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
Vladislavs Urtāns (dzimis 1921. gada 4. janvārī, miris 1989. gada 26. jūlijā) bija latviešu vēsturnieks, arheologs.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1921. gada 4. janvārī Ludzā Antona un Veronikas Urtānu ģimenē. Agri zaudēja tēvu un kopā ar māti, māsu un brāli pārcēlās uz Rīgu, kur mācījās Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas 1939. gadā uzsāka vēstures un klasiskās filoloģijas studijas Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē un kļuva par studentu korporācijas Lacuania biedru. Jau studiju laikā piedalījās vairākos Elvīras Šnores vadītajos arheoloģiskajos izrakumos Vecrīgā, kā arī Ludzas Nukšu kapulaukā.[1]
1941. gada 14. jūnija deportāciju laikā Vladislavu Urtānu izsūtīja uz Sibīrijas Gulaga nometni. 1946. gadā, piesakoties pavadīt vagonu ar 112 latviešu bāreņiem, viņam izdevās puslegāli atgriezties Latvijā.
1947. gadā Urtāns sāka strādāt Centrālā valsts vēstures muzeja Arheoloģijas nodaļā. Atsāka arī izsūtījuma dēļ pārtrauktās vēstures studijas, kuras pabeidza ar izcilību 1949. gadā. 1950. gadā draudēja jaunas represijas, un viņš, no tām izvairoties, devās uz Madonu, kur līdz 1958. gadam strādāja par zinātnisko līdzstrādnieku Madonas novadpētniecības muzejā. Madonā arī iepazinās un apprecējās ar Stefāniju Nadricku un abu ģimenē piedzima dēli Juris un Andris. 1958. gadā atgriezās Centrālajā valsts vēstures muzejā kā vecākais zinātniskais līdzstrādnieks. 1971. gadā aizstāvēja vēstures zinātņu kandidāta disertāciju.
1986. gadā sāka rakstīt atmiņas par izsūtījuma gadiem, kuras vēlāk sakārtoja dēls Juris un 2017. gadā izdeva grāmatā "Par ko?". Miris Rīgā 1989. gada 26. jūlijā. Apbedīts Rīgas Meža kapos un uz viņa kapa uzstādīts Laimoņa Blumberga veidots piemineklis.
Zinātniskā darbība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vladislava Urtāna intereses un darbība bija plaša. Strādājot Madonas novadpētniecības muzejā, sarakstījis publikācijas par 1905. gada revolūciju, kā arī novada kultūras pieminekļiem. Izstrādājis arī jaunu ekspozīcijas plānu un vairākus tūrisma maršrutus.
Strādājot Centrālajā valsts vēstures muzejā, vadījis daudzus arheoloģiskos izrakumus. Piemēram, Aizkraukles, Daugmales un Madalānu pilskalnos. 1961. gadā kopā ar Jāni Graudoni sarakstīta populārzinātniskā grāmata "Senatnes pēdās". Bija vēstures un arheoloģijas redaktors Latvijas Padomju enciklopēdijas redakcijā arī vairāku rakstu autors un konsultants.
Aktīvi iesaistījies pedagoga darbā. Kopā ar sievu vairāk kā 20 gadus vadījis arheoloģijas pulciņu Rīgas pionieru pilī, vēlāk Republikāniskajā jauno tūristu stacijā. Vadījis arī arheoloģiskās prakses mākslas vēstures studentiem.[2] Kopumā sarakstījis ap 70 zinātnisku rakstu, kā arī 1977. gadā monogrāfiju "Senākie depozīti Latvijā".