Kārlis Lejiņš
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
Kārlis Lejiņš (1891—1941) bija Latvijas Bruņoto spēku virsnieks, Latvijas brīvības cīņu dalībnieks. Militārais atašejs Latvijas sūtniecībā Maskavā (1934-1937). Pēc Latvijas okupācijas un aneksijas apcietināts un nošauts.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1891. gada 21. septembrī Vietalvas pagasta Pilskalnu mājās zemnieka Andreja Lejiņa ģimenē. Studēja Rīgas Politehniskā institūta Komercnodaļā. Pirmā pasaules kara laikā viņu 1916. gada maijā iesauca Krievijas Impērijas armijā un nosūtīja uz Tiflisas praporščiku skolu. Līdz 1917. gada decembrim viņš dienēja 138. un 6. kājnieku rezerves pulkos.
Latvijas brīvības cīņu laikā Lejiņš 1919. gada 13. jūnijā iestājās Latvijas armijas 4. Valmieras kājnieku pulkā, piedalījās kaujās pret Bermonta armiju un Latgales atbrīvošanas kampaņā. 1920. gada 5. maijā kā ložmetēju vada komandieris piedalījās izlūkgājienā uz Košuru sādžu aiz Zilupes.
Pēc brīvības cīņu beigām 1920. gada 18. novembrī viņu paaugstināja par kapteini. 1923. gadā Lejiņš beidza virsnieku kursus, bet 1928. gadā kara akadēmiskos kursus. 1930. gada jūnijā viņu paaugstināja par pulkvedi-leitnantu un iecēla par grupas vadītāju virsnieku kursos. No 1934. gada februāra līdz 1937. gada maijam pulkvežleitnants Lejiņš bija kara atašejs PSRS, vēlāk karaskolas lektors (1937-1939). Pēc Otrā pasaules kara sākuma 1939. gada 1. novevembrī viņu iecēla par 3. Latgales divīzijas štāba priekšnieku.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 3. septembrī viņu iecēla par Sarkanās armijas Latvijas 24. teritoriālā korpusa 183. strēlnieku divīzijas štāba priekšnieku. 1941. gada 14. jūnijā pulkvedi Lejiņu nosūtīja it kā uz kursiem Maskavā, kur viņu 19. jūnijā apcietināja. 1941. gada 29. jūlijā PSRS Augstākās tiesas kara kolēģija (ВКВС СССР) viņam piesprieda nāves sodu, ko izpildīja 1941. gada 16. oktobrī Komunarkas masu kapos Maskavas tuvumā.[1]
Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Lāčplēša Kara ordenis III šķira,[2]
- Triju Zvaigžņu ordenis, IV un V šķira