Būdams viens no pirmajiem vācu zemju renesanseshumānisma pārstāvjiem, Kūzas Nikolajs aktīvi iesaistījās baznīcas politikā. Piedalījās Bāzeles koncilā, 1450. gadā tika iecelts par Briksenes bīskapu, bet 1459. gadā kļuva par Pāvesta valsts ģenerālvikāru. Filozofijā turējās neoplatonisma pozīcijās un savas idejas smēlās gan no antīkās, gan viduslaiku filozofijas. Proponēdams idejas par pasaules dažādības harmoniju caur Dievu, nonāca pie tolaik neparastiem secinājumiem par reliģisko toleranci. Atzina zināšanu papildināšanu caur eksperimentiem.