Kampaņa pret kosmopolītiem

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Kampaņa pret kosmopolītiem bija viena no pēckara staļinisma ideoloģisko represiju kampaņām, kas sevišķi vērsās pret ebreju inteliģenci Padomju Savienībā. 1949. gada 28. janvārī laikrasktā "Pravda" parādījās raksts "Par vienu antipatriotisku teātra kritiķu grupu", kas iesāka kampaņu pret kosmopolītiem. Raksts apvainoja vairākus teātra kritiķus, ka viņi "zaudējuši savu atbildību pret tautu, kļuvuši par padomju cilvēkam dziļi pretīga un naidīga bezdzimtenes kosmopolītisma nēsātājiem." 29. un 31. janvārī arī "Ļiteraturnaja gazeta" un "Kuļtura i žizņ" kritizēja teātra kritiķus.[1]

Kampaņas iemesli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzreiz pēc kara beigām Maskavā aktīvi darbojās teātra kritiķu apvienība, kurai bija labas attiecības ar augstāko komunistiskās partijas vadību. Viņu rakstus publicēja galvenās kultūras avīzes un žurnāli. Šai grupai pakāpeniski veidojās konflikts ar Padomju Rakstnieku savienības vadītājiem. Ar Rakstnieku savienības vadītāja Fadejeva darbu nebija apmierināta arī PSKP CK aģitpropa nodaļa. 1948. gada 27. novembrī aģitpropā notika sanāksme, kurā klātesošajiem kritiķiem un dramaturgiem lika nedēļas laikā sagatavot esošā teātru repertuāra kritiku. Sajūtot partijas atbalstu, vairāki kritiķi aizvien atklātāk sāka kritizēt Rakstnieku savienības vadību, dramaturģijas neveiksmes un teātru krīzi. 14. decembrī aģitprops nosūtīja sūdzību CK sekretāram Georgijam Maļenkovam, kurā apvainoja Rakstnieku savienības vadību par atļauju publicēt Ilfa un Petrova grāmatas "Divpadsmit krēsli" un "Zelta teļš". Fadejevam 1949. gada 26. janvārī nācās atskaitīties Maļenkovam par pieļautajām kļūdām. No drukāšanas plāniem ātri izņēma ap 30 grāmatas, kuras varētu uzskatīt par ideoloģiski apšaubāmām.

Sāka iezīmēties varas cīņas augstākajā partijas vadībā. Maļenkovs vēlējās atgūt kontroli pār aģitpropu, kuru iepriekš kontrolēja viņa konkurents Andrejs Ždanovs, kurš bija miris 1948. gada vasarā. Ar Staļina piekrišanu Maļenkovs sāka aizstāvēt Fadejevu pret kritiku. Arī Fadejeva sabiedrotie jau 1948. gada beigās sāka kampaņu, nosūtot sūdzības Staļinam par "ienaidniekiem" kultūras jomā, kas esot pilna ar kosmopolītiem un formālistiem, kam trūkst mīla pret padomju mākslu. Ignorējot aģitpropa lūgumu plēnumu pārcelt uz vēlāku laiku, 1948. gada 18. atklāja Rakstnieku savienības 12. plēnumu, kurā Fadejevs nosodīja teātra kritiķus kā ideoloģiskos kaitniekus. Plēnums pieņēma rezolūciju, kas nosodīja teātra kritiķus par padomju dramaturģijas diskreditāciju. Aģitprops panāca, ka šo rezolūciju kultūras laikrakstos nenopublicēja. Taču citos laikrakstos 22. un 23. decembrī parādījās publikācijas, kas atbalstīja Fadejeva runu un nosodīja problēmas teātra kritiķu vidū.[1]

Saprotot, ka Staļins ir izvēlējies atbalstīt Fadejeva grupu, aģitprops 1949. gada 23. janvārī Maļenkovam nosūtīja ziņojumu, kurā pilnībā ievēroja Fadejeva līniju, asi kritizējot savus nesenos sabiedrotos no teātra kritiķu vidus. Īpaši izcēla arī situāciju Viskrievijas teātra biedrībā, kurā tikai 15% esot etniskie krievi.

Kampaņas gaita[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī kampaņu izmantoja kultūras darbinieku un inteliģences ideoloģiskai kontrolei visā PSRS, tā uzreiz ieguva atklāti antisemītisku raksturu. Valstī jau 1947. gadā bija sākušās ebreju inteliģences vajāšanas, apvainojot "ebreju buržuāziskos nacionālistus" simpātijās pret Rietumiem. 1948. gadā tam pievienojās apvainojumi lojalitātē pret jaunizveidoto Izraēlas valsti. Tā kā PSRS oficiāli nosodīja antisemītismu, tad ebreju vajāšanas piesedza ar kampaņu pret kosmopolītiem.

1949. gada 24. janvārī Maļenkovs vadīja PSKP CK sēdi, kurā pieņēma lēmumu sākt plašu kampaņu pret bezdzimtenes kosmopolītiem un antipatriotiskajiem spēkiem. Pieņēma lēmumu par nosodāmo teātra kritiķu atbrīvošanu no darba un partijas biedru izslēgšanu no partijas. To veica turpmākajos mēnešos, tikai vienu kritiķi arestēja. Aģitpropa vadītājs Šepilovs glāba savu krēslu, nosodot savus padotos par "antipatriotisko teātra kritiķu grupas" piesegšanu, un nosūtīja viņus strādāt uz provinci.

1949. gada 9. un 10. februārī notika Rakstnieku savienības slēgta partijas sapulce, kurā jau atklāti tika kritizēti dramaturgi un rakstnieki ebreji. Turpmākajās nedēļās dažādas sapulces visā PSRS nosodīja un atmaskoja kosmopolītus ar ebreju uzvārdiem. Vajāšanas izvērsās gandrīz visās radošajās profesijās un izglītības iestādēs. Ebreju profesorus un profesionāļus pazemināja amatos vai vispār atlaida. Viņi bija spiesti visādi demonstrēt savu lojalitāti un patriotismu, taču šīs vajāšanas tikai nostiprināja ebreju nacionālo pašapziņu.[1]

Kampaņa pret kosmopolītiem turpinājās dažas nedēļas un nebija asiņaina. Tā ātri veica savu ideoloģisko uzdevumu un pakāpeniski tika piemirsta, lai arī terminu "kosmopolīts" turpmāk regulāri izmantoja nežēlastībā kritušo kritikai. Ebreju vajāšanas ar jaunu spēku atsākās 1952. gadā, sākoties"Ārstu lietai".

Kampaņa Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1949. gada 28. februārī Drāmas teātrī Rīgā notika pilsētas literatūras un mākslas darbinieku sanāksme, kurā uzstājās Latvijas KP CK sekretārs Arvīds Pelše: "Bezdzimtenes kosmopolīti stipri kaitēja padomju teātrim, padomju literatūrai, viņi saindēja padomju mākslas veselīgo noskaņu ar kosmopolītisma dekadences un formālisma trūdu smaku, viņi centās virzīt pa nepareizu ceļu atsevišķu rakstnieku un teātra kritiķu daiļradi." Pelše īpaši izcēla Aleksandra Čaka rakstītās teātra kritikas. 10. martā notika jauna sapulce, kurā kritizēja A. Čaku, K. Kļavu (Pabērzu), O. Brikšķi, L. Gureviču, I. Kacu. 1951. gada janvārī O. Brikšķi arestēja, piesprieda 10 gadus (amnestēja 1955. gada maijā).[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Teātra kritiķu — "kosmopolītu" lieta un Aleksandrs Čaks