Aleksandrs Čaks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Aleksandrs Čaks
Aleksandrs Čaks
Personīgā informācija
Dzimis 1901. gada 27. oktobrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Rīga, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1950. gada 8. februārī (48 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Dzīves vieta Rīga
Tautība latvietis
Literārā darbība
Nodarbošanās rakstnieks
Valoda latviešu valoda
Slavenākie darbi "Mūžības skartie"
"Sirds uz trotuāra"

Aleksandrs Čaks (īstajā vārdā Aleksandrs Čadarainis; 1901. gada 27. oktobris1950. gada 8. februāris) bija latviešu dzejnieks un rakstnieks.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aleksandrs Čadarainis ir dzimis 1901. gadā Rīgā drēbnieka Jāņa Čadaraiņa un viņa sievas Emīlijas ģimenē. Viņa vecāki un viņš pats piederēja pie Rīgas Debesbraukšanas latviešu pareizticīgo baznīcas draudzes. No 1911. līdz 1914. gadam viņš mācījās Rīgas Aleksandra ģimnāzijā, kas pēc 1. pasaules kara sākuma tika evakuēta uz Veravu (1915—1917), vēlāk uz Saransku (1917—1918). Ieguva labu vispārīgo izglītību un aizrāvās ar filozofisku darbu lasīšanu, īpaša interese viņam bija par Imanuelu Kantu, Artūru Šopenhaueru, Frīdrihu Nīči, Georgu Vilhelmu Frīdrihu Hēgeli, Johanu Gotlību Fihti, Herbertu Spenseru un Anrī Bergsonu.[1] 1917. gadā bēgļu gaitās tapa viņa pirmais patriotiskais dzejolis "Jel celies, Latvija, tu svētā". Pēc Oktobra revolūcijas 1918. un 1919. gadā A. Čadarainis studēja Maskavas Universitātes Medicīnas fakultātē, piedalījās studentu literārajos vakaros un disputos kopā ar futūristiem un imažinistiem. 1920. gada februārī viņš kā medicīnas students tika iesaukts Sarkanajā armijā, kur bija kara komisariāta sekretārs un kultūrpolitiskais darbinieks rezerves pulka lazaretē.

Aleksandrs Čaks kā jauns skolotājs (ap 1925.)

Kopā ar demobilizētajiem latviešu strēlniekiem A. Čaks 1922. gada jūnijā atgriezās Latvijā. Tā kā netika atzīta viņa Krievijas skolas beigšanas apliecība, tad 1922. gadā viņš formāli atsāka mācības Latvijas Jaunatnes savienības vidusskolā. 1924. gadā viņš beidza Rīgas 2. valsts vidusskolu un atsāka medicīnas studijas Latvijas Universitātē. Nespēdams nokārtot pirmo sesiju, A. Čaks augstskolā vairs neatgriezās, kaut arī dokumentus no Universitātes neizņēma vēl vairākus gadus. 1925. gadā LU kursos ieguva skolotāja tiesības un līdz 1927. gadam strādāja Drabešu bērnu patversmē un sešklasīgajā pamatskolā par skolotāju un skolas pārzini, paralēli rakstīdams dzeju. Vēloties iesaistīties studentu dzīves aktivitātēs, viņš iestājās Universitātes akadēmiskajā vienotnē “Zelmenis”, kas tika reģistrēta kā biedrība 1925. gada 9. novembrī. Čaka aktīvā darbība vienotnē bija īslaicīga. Viņš un vēl daži biedri uz trīs mēnešiem no “Zelmeņa” tika izslēgti par svinīgā solījuma pārkāpšanu - dažādu ākstību rakstīšanu ierosinājumu grāmatā. Šādi sodītie uzskatīja, ka viņu humors no vienotnes vadības puses uztverts pārāk nopietni, tāpēc labāk izstājušies no biedrības pavisam.

1928. gadā A. Čaks nodibināja dzejas žurnālu "Jauno Lira", darbojās biedrībā "Zaļā Vārna", žurnālā "Trauksme", bija Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības sekretārs (1930—1934), žurnāla "Domas" redakcijas loceklis (1933—1934) un laikraksta "Dienas Lapa" līdzstrādnieks (1933). Pēc 1934. gada apvērsuma A. Čaks kļuva par ierēdni Rīgas pilsētas krājkasē (1934—1939) un lasīja lekcijas Rūdolfa Egles literatūras studijā (1935—1939). Līdztekus viņš strādāja par Veco latviešu strēlnieku biedrības rakstu, atmiņu tēlojumu un dokumentu krājumu "Latviešu strēlnieki" tehnisko redaktoru.[2] Strēlnieku atmiņu iespaidā tapa poēma "Mūžības skartie" (1937—1939), par ko Čaks saņēma Annas Brigaderes prēmiju. 1939. un 1940. gadā viņš strādāja žurnālā "Atpūta".

Pēc Latvijas okupācijas A. Čaks tika kritizēts par pretpadomju pieskaņām "Mūžības skartajos", tomēr 1941. gada sākumā viņu uzņēma LPSR Rakstnieku savienībā. Vācijas okupācijas iestādes 1941. gadā uz laiku aizliedza Čakam publicēties,[3] šai posmā viņš sacerēja lugu "Matīss, kausu bajārs" (1943) un poēmu "Spēlē, spēlmani" (1944).

Pēc Sarkanās armijas ienākšanas Rīgā 1944. gada oktobrī A. Čaks sāka strādāt laikrakstā "Cīņa" par kultūras nodaļas vadītāju, tomēr 1946. gadā tika organizēta Čaka literārās un recenzenta darbības kritika. 1947. gadā Čaku atlaida no darba avīzē un iecēla par Zinātņu akadēmijas Valodu un literatūras institūta zinātnisko līdzstrādnieku. 1949. gada 28. februārī Drāmas teātrī notika Rīgas pilsētas mākslas un literatūras darbinieku sapulce, kurā LKP CK sekretārs propagandas un aģitācijas jautājumos Arvīds Pelše ziņoja:[4]

"[..] Mūsu prese bija kļuvusi par tribīni juzovsku un gurviču līdzskrējējiem Kacam, Čakam, Brikšķim, Pabērzam u. c., kuri, tāpat kā viņu šefi, ieņēma antipatriotiskas pozīcijas. [..] Mūsu kritiķu darbībā nav gandrīz nekādas oriģinalitātes. Viņu „ražojumos” izpaužas tas pats nelietīgais kosmopolītisms, formālisms, buržuāziskais estētisms un snobisms, tas pats īgnums un kritikas tērpā apslēptais naids pret padomju dramaturģijas un teātra labākajiem darbiem un to noniecināšana, tā pati divkosība. [..]"

A. Čaks 1949. gadā bija spiests taisnoties: Bargo partijas un sabiedrības kritiku, ko saņēmu par savām teātra recenzijām, atzīstu par pilnīgi pareizu. Visiem spēkiem centīšos mācīties, lai varētu visā pilnībā ieaugt padomju dzīvē un mākslā.[5] 1950. gada 8. februārī 48 gadu vecumā A. Čaks nomira no sirds infarkta. Viņu apbedīja Raiņa kapos. Viena no galvenajām Rīgas ielām ir nosaukta Čaka vārdā, šajā ielā atrodas arī viņam veltīts muzejs un piemineklis Ziedoņdārzā.

Latvijas kultūras kanonā iekļauti A. Čaka darbi "Mana paradīze" un "Mūžības skartie".

Daiļrades raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Čaks ir pirmais un galvenais latviešu urbāniskais dzejnieks. Viņa dzejā izteikta mīlestība pret Rīgu, apdzejota pilsētas trauksmainā dzīve kopumā un atsevišķi tās tēli, piemēram, ormanis, jūrnieks, ielas meita, pašpuika. Latvijā imažinisms kā atsevišķs literatūras virziens neizveidojās, taču tā iespaids vērojams Čaka dzejā, kuras agrīnajos gados galvenais ir tēlainība, kuru nodrošina bagātīgs salīdzinājumu un epitetu lietojums.

Ievērojams, kulturāli un vēsturiski nozīmīgs Čaka darbs ir "Mūžības skartie", kas veltīts latviešu strēlniekiem, kurā līdz sīkākajām detaļām atainoti strēlnieku varoņdarbi Pirmajā pasaules karā un Krievijas pilsoņu karā un to vēsturiskā nozīme.

Vācu okupācijas laikā Čaks savus darbus neizdeva, bet aktīvi tos rakstīja, padomju okupācijas laikā viņš veica vien publicistikas darbu laikrakstā "Cīņa", tulkoja krievu literatūru, rakstīja pasūtījumu dzeju. [6]

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzeja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Es un šis laiks. Rīga: Seši, 1928.
  • Sirds uz trotuāra. Rīga: Seši, 1928.
  • Apašs frakā. Rīga: Zaļā Vārna, 1929.
  • Pasaules krogs. Rīga: Zaļā Vārna, 1929.
  • Poēma par ormani [poēma]. Rīga: Zelta grauds, 1930.
  • Umur-kumurs [poēma]. Rīga: Zelta grauds, 1932.
  • Mana paradīze. Rīga: Valters un Rapa, 1932.
  • Mūžības skartie: dzejas par latviešu strēlniekiem. Rīga: Zelta grauds, 1937.
  • Iedomu spoguļi. Rīga: Valters un Rapa, 1938.
  • Mūžības skartie: dzejas par latviešu strēlniekiem. 2. daļa. Rīga: Zelta grauds, 1939.
  • Tētis - karavīrs [bērniem]. Rīga: Zelta ābele, 1943 (publicēts ar Mildas Grīnfeldes vārdu).
  • Zem cēlās zvaigznes: dzejojumi un dzejoļi. Rīga: LVI, 1946 (izdevums pēc iespiešanas iznīcināts).
  • Patrioti: dzejojumi un dzejoļi. Rīga: LVI, 1948.
  • Zem cēlās zvaigznes: dzejojumi un dzejoļi. Rīga: LVI, 1948.
  • Divi draugi [bērniem]. Rīga: Latv. laikrakstu un žurnālu izd., 1948.
  • Cīņai un darbam. Rīga: LVI, 1951.
  • Matīss, kausu bajārs [dramatiska poēma]. Ņujorka: Grāmatu draugs, 1972.
  • Debesu dāvana: vienas vasaras dzejoļi [1942]. Rīga: Liesma, 1980.

Proza[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Eņģelis aiz letes (1935)
  • Debesīs (1938)
  • Aizslēgtas durvis (1938)
  • Kļava lapa
  • Āzis pļavā

Grāmatas bērniem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopoti raksti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Raksti. 1.—5. sēj. Sakārtojis Arnolds Būmanis. Rīga: Liesma 1971—1976.
  • Kopoti raksti. 1.—6. sēj. Sastādītājs Valdis Rūmnieks. Rīga: Zinātne, 1991—2007.
Piemineklis Aleksandram Čakam Ziedoņdārzā.

Izlases[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Mana mīlestība (proza) (izdota ASV) (1956)
  • Mana Rīga (1961)
  • Izlase (1—2) (1961)
  • Kļava lapa (proza) (1969)
  • Tikai tevi es mīlējis esmu (dzeja) (1986)
  • Dzejas izlase (1996)
  • Spēle ar dzīvību (proza) (2000)
  • Dvēsele kabatā (dzeja) (2000)
  • Tikai tevi (dzeja) (2002)
  • Savādais gaidītājs (dzeja un proza) (2004)
  • Sirds uz trotuāra. Es un šis laiks. Pasaules krogs. Apašs frakā (dzeja) (2005)

Grāmatas citās valodās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1940-1990

  • На высоком берегу [krievu val.]. Моcквa: Советский писатель, 1949.
  • Лестницы [krievu val. atdz. V. Ņevskis]. Rīga: LVI, 1964.
  • Сердце на тротуаре [krievu val.]. Моcквa: Художественная литература, 1966.
  • Игра жизнью: pассказы [krievu val.]. Рига: Лиесма, 1971.
  • Кленовый лист [stāsti, krievu val. tulk. V. Ņevskis un Ž. Ezīte]. Rīga: Liesma, 1972.
  • Бутыль с муравьиной настойкой: pассказы [krievu val.] Моcквa: Художественная литература, 1975.
  • Minu armastus [igauņu val. atdz. Ita Saks]. Tallinn: Perioodika, 1976.
  • Selected Poems. [angļu val. atdz. Ruta Spīrsa. Rīga: Liesma, 1979.
  • Kremlī pie Ļeņina / В Кремле у Ленина [poēma latviešu val., atdz. V. Pančenko (krievu val.), T. Zālīte (angļu val.) un V. Bisenieks (vācu val.)]. Rīga: Liesma, 1980.
  • Зеркала воображения [krievu val. atdz. L. Azarova, V. Andrejevs, P. Vegina, V. Ņevskis]. Rīga: Liesma, 1981.
  • Соловей поет басом [krievu val.]. Maskava: Художественная литература, 1986.
  • Поезіі [ukraiņu val.]. Кijeva: Дніпро, 1988.

Kopš 1991

  • Hjärtat på trottoaren [zviedru val. atdz. Juris Kronbergs]. Torsby: Heidrun, 2004.
  • Det er høje tid [dzejas izlase dāņu val., atdz. Per Nielsen]. Forlaget Rasmus, 2009.
  • Огледала на въображението [bulgāru val. atdz. Aksīnija Mihailova]. Sofija: Foundation for Bulgarian Literature, 2009.
  • Серце на троутуарі [ukraiņu val. atdz. Jurijs Sadlovskis]. Ļvova: Астролябія, 2012.
  • Igavene Riia [igauņu val. tulk. Livia Viitol]. Tallinn: Libri Livoniae, 2012.
  • Зеркала фантазии [krievu val. atdz. S. Moreino, L. Azarova, A. Gerasimov, V. Glushenkov, R. Dobrovenskiy, S. Timofeev]. Моcквa: Русский Гулливер, 2013.
  • Between Two Rains [angļu val. atdz. Inara Cedrins]. E-book, 2013.
  • Pilsētai [brošūru sērija, sast. Andra Konste]: Pilsētai [latviešu valodā]; Till staden [zviedru val. atdz. J. Kronbergs]; A la ciudad [spāņu val. atdz. Edvīns Raups]; Pour la ville [franču val. atdz. Astra Skrābane]; Für die Stadt [vācu val. atdz. Horsts Bernhards, M. P. Hains, Margita Gūtmane]; To the City [angļu val. atdz. Baņuta Rubess]; Городу [krievu val. atdz. Ludmila Azarova, Vladimirs Ņevskis, G. Ivanovs, Roalds Dobrovenskis]. Rīga: Jumava, 2014.
  • Touched by Eternity [angļu val. atdz. I. Lešinska]. Rīga: Jumava, 2016.
  • Выбраныя вершы [baltkrievu val.] Зміцер Колас, 2017.
  • The Enchantment of Love [angļu val. atdz. Bitīte Vinklers]. Rīga: Jumava, 2018.
  • Selected Poems [angļu val. atdz. Ieva Lešinska]. Bristol: Shearsman Books, 2019.
  • Задетые вечностью [krievu val. atdz. Olga Pētersone]. Sankt-Pēterburga: Jaromír Hladík Press, 2021.
  • Sydän jalkakäytävällä [Sirds uz trotuāra; dzejas un īsprozas izlase, somu val. tulk. Mirja Hovila]. PaperiPoro, 2021.

Pētījumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Arnolds Būmanis (sast.). Redzu un dzirdu Aleksandru Čaku. Rīga: Liesma, 1970.
  • Valdis Rūmnieks (sast.). Ceļā uz Čaku. Rīga: Liesma, 1981.
  • Milda Grīnfelde, Valdis Rūmnieks. Kāpēc es esmu Čaks? Rīga: 1988.
  • Silvija Radzobe. Brošūra par manu naidu. Rīga: Liesma, 1990.
  • Andra Konste, Andris Sproģis. Aleksandra Čaka logi: atskārsmes, atskati, atklāsmes. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2001.
  • Andra Konste (sast.). Aleksandra Čaka gadagrāmata. Rīga: Pils, 2001; 2002; 2004; 2007.
  • Antra Medne (sast.). Tagadnes dzejnieks: A. Čakam veltītās konferences priekšlasījumi. Rīga: RPKIA, 2012.
  • Antra Medne. Čaks virtuvē. Rīga: Zvaigzne ABC, 2012.
  • Antra Medne (sast.). Pilsētas variācijas: A. Čakam veltītās konferences priekšlasījumi. Rīga: RPKIA, 2013.
  • Silvija Radzobe. „Kosmopolītu” lieta un Aleksandrs Čaks: dokumentāla hronika ar komentāriem. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2017.
  • Antra Medne (sast.). Atmiņu spogulī: A. Čakam veltītās konferences priekšlasījumi. Rīga: RPKIA, 2017.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1925. gada 14. jūnijā rakstītā autobiogrāfija, LVVA, fonds nr. 1632, apr. nr. l, lietas nr. 3901, 14. lp.
  2. Aleksandrs Čaks. Raksti piecos sējumos. IV sējuma komentāri (A. Būmanis). Rīga: Liesma, 1974.- 467 lpp.
  3. Anšlava Eglīša atmiņas par Aleksandru Čaku grāmatā "Aleksandrs Čaks, Mana mīlestība, Ņujorka" (1958)
  4. “Kosmopolītu” lieta un Aleksandrs Čaks
  5. Zane Radzobe. Bravūrīgs pašpuika — tikai dzejā. Laikraksts "Diena", 2010. gada 11. novembrī
  6. «Aleksandrs Čaks, letonika.lv».

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]