Aleksandrs Čaks

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Aleksandrs Čaks
Aleksandrs Čaks
Personīgā informācija
Dzimis 1901. gada 27. oktobrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Rīga, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1950. gada 8. februārī (48 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Dzīves vieta Rīga
Tautība latvietis
Literārā darbība
Nodarbošanās rakstnieks
Valoda latviešu valoda
Slavenākie darbi "Mūžības skartie"
"Sirds uz trotuāra"

Aleksandrs Čaks (īstajā vārdā Aleksandrs Čadarainis; 1901. gada 27. oktobris — 1950. gada 8. februāris) bija latviešu dzejnieks un rakstnieks.

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aleksandrs Čadarainis ir dzimis 1901. gadā Rīgā, drēbnieka Jāņa Čadaraiņa un viņa sievas Emīlijas ģimenē. Viņa vecāki un viņš pats piederēja Rīgas Debesbraukšanas latviešu pareizticīgo baznīcas draudzei. No 1911. līdz 1914. gadam viņš mācījās Rīgas Aleksandra ģimnāzijā, kas pēc 1. pasaules kara sākuma tika evakuēta uz Veravu (1915-1917), vēlāk uz Saransku (1917-1918). Ieguva labu vispārējo izglītību un aizrāvās ar filozofisku darbu lasīšanu, īpaša interese viņam bija par Imanuelu Kantu, Artūru Šopenhaueru, Frīdrihu Nīci, Georgu Vilhelmu Frīdrihu Hēgeli, Johanu Gotlību Fihti, Herbertu Spenseru un Anrī Bergsonu.[1] 1917. gadā bēgļu gaitās tapa viņa pirmais patriotiskais dzejolis "Jel celies, Latvija, tu svētā". Pēc Oktobra revolūcijas 1918. un 1919. gadā A. Čadarainis studēja Maskavas universitātes Medicīnas fakultātē, piedalījās studentu literāros vakaros un disputos kopā ar futūristiem un imažinistiem. 1920. gada februārī viņš kā medicīnas students tika iesaukts Sarkanajā armijā, kur bija kara komisariāta sekretārs un kultūrpolitiskais darbinieks rezerves pulka lazaretē.

Kopā ar demobilizētajiem latviešu strēlniekiem A. Čaks 1922. gada jūnijā atgriezās Latvijā, tā kā netika atzīta viņa Krievijas skolas beigšanas apliecība, tad 1922. gadā viņš formāli atsāka mācības Latvijas Jaunatnes savienības vidusskolā. 1924. gadā viņš beidza Rīgas 2. valsts vidusskolu un atsāka medicīnas studijas Latvijas universitātē, tomēr tās nepabeidza. 1925. gadā ieguva skolotāja tiesības un līdz 1927. gadam sāka strādāja Drabešu bērnu patversmē un sešklasīgajā pamatskolā par skolotāju un skolas pārzini, paralēli rakstīdams dzeju.

Aleksandrs Čaks kā jauns skolotājs (ap 1925.)

1928. gadā A. Čaks nodibināja dzejas žurnālu "Jauno Lira", darbojās biedrībā "Zaļā Vārna", žurnālā "Trauksme", bija Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības sekretārs (1930-1934), žurnāla "Domas" redakcijas loceklis (1933-1934) un laikraksta "Dienas Lapa" līdzstrādnieks (1933). Pēc 1934. gada apvērsuma A. Čaks kļuva par ierēdni Rīgas pilsētas krājkasē (1934-1939) un lasīja lekcijas R. Egles literatūras studijā (1935-1939). Līdztekus viņš strādāja par Veco latviešu strēlnieku biedrības rakstu, atmiņu tēlojumu un dokumentu krājumu "Latviešu strēlnieki" tehnisko redaktoru.[2] Strēlnieku atmiņu iespaidā tapa poēma "Mūžības skartie" (1937 — 1939), par ko Čaks saņēma Annas Brigaderes prēmiju. 1939. un 1940. gadā viņš strādāja žurnālā "Atpūta".

Pēc Latvijas okupācijas A. Čaks tika kritizēts par pretpadomju pieskaņām "Mūžības skartajos", tomēr 1941. gada sākumā viņu uzņēma LPSR Rakstnieku savienībā. Vācijas okupācijas iestādes 1941. gadā uz laiku aizliedza Čakam publicēties,[3] šai posmā viņš sacerēja lugu "Matīss, kausu bajārs" (1943) un poēmu "Spēlē, spēlmani" (1944).

Pēc Sarkanās armijas ienākšanas Rīgā 1944. gada oktobrī A. Čaks sāka strādāt laikrakstā "Cīņa" par kultūras nodaļas vadītāju, tomēr 1946. gadā tika organizēta Čaka literārās un recenzenta darbības kritika un 1947. gadā viņu atlaida no darba avīzē un iecēla par Zinātņu akadēmijas Valodu un literatūras institūta zinātnisko līdzstrādnieku.[4]

A. Čaks 1950. gada 8. februārī nomira no sirds infarkta 48 gadu vecumā. Viņu apbedīja Raiņa kapos. Viena no galvenajām Rīgas ielām ir nosaukta Čaka vārdā, šajā ielā atrodas arī viņam veltīts muzejs un piemineklis Ziedoņdārzā.

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzeja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piemineklis Aleksandram Čakam Ziedoņdārzā.
  • Es un šis laiks (1928)
  • Sirds uz trotuāra (1928)
  • Apašs frakā (1929)
  • Poēma par ormani (1930)
  • Laimes krekls (1931)
  • Mana paradīze (1932)
  • Umurkumurs (1932)
  • Mūžības skartie (1-2) (1937 — 1939)
  • Iedomu spoguļi (1938)
  • Patrioti (1948)
  • Zem cēlās zvaigznes (1948)
  • Spēlē, spēlmani (1944) (1972)
  • Debesu dāvana (sast. 1942) (1980)
  • Vēlais viesis/ poēma (2005)
  • Lakstīgala dzied basu (sast. 1942-1944) (2001)

Proza[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Eņģelis aiz letes (1935)
  • Debesīs (1938)
  • Aizslēgtas durvis (1938)
  • Kļava lapa
  • Āzis pļavā

Grāmatas bērniem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopoti raksti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Raksti. 1. — 5. sēj. Sakārtojis Arnolds Būmanis. Rīga: Liesma 1971 — 1976.
  • Kopoti raksti. 1. — 6. sēj. Sastādītājs Valdis Rūmnieks. Rīga: Zinātne, 1991 — 2007.

Izlases[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Mana mīlestība (proza) (izdota ASV) (1956)
  • Mana Rīga (1961)
  • Izlase (1—2) (1961)
  • Kļava lapa (proza) (1969)
  • Tikai tevi es mīlējis esmu (dzeja) (1986)
  • Dzejas izlase (1996)
  • Spēle ar dzīvību (proza) (2000)
  • Dvēsele kabatā (dzeja) (2000)
  • Tikai tevi (dzeja) (2002)
  • Savādais gaidītājs (dzeja un proza) (2004)
  • Sirds uz trotuāra. Es un šis laiks. Pasaules krogs. Apašs frakā (dzeja) (2005)

Grāmatas citās valodās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Between Two Rains: Selected poems translated into English by Inara Cedrins. E-book, 2013.

Pētījumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Arnolds Būmanis (sast.). Redzu un dzirdu Aleksandru Čaku. Rīga: Liesma, 1970.
  • Silvija Radzobe. Brošūra par manu naidu. Rīga: Liesma, 1990.
  • Andra Konste, Andris Sproģis. Aleksandra Čaka logi: atskārsmes, atskati, atklāsmes. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2001.
  • Silvija Radzobe. „Kosmopolītu” lieta un Aleksandrs Čaks: dokumentāla hronika ar komentāriem. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2017.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1925. gada 14. jūnijā rakstītā autobiogrāfija, LVVA, fonds nr. 1632, apr. nr. l, lietas nr. 3901, 14. lp.
  2. Aleksandrs Čaks. Raksti piecos sējumos. IV sējuma komentāri (A. Būmanis). Rīga: Liesma, 1974.- 467 lpp.
  3. Anšlava Eglīša atmiņas par Aleksandru Čaku grāmatā "Aleksandrs Čaks, Mana mīlestība, Ņujorka" (1958)
  4. Zane Radzobe. Bravūrīgs pašpuika — tikai dzejā. Laikraksts "Diena", 2010. gada 11. novembrī A. Čaks 1949. gadā bija spiests taisnoties: Bargo partijas un sabiedrības kritiku, ko saņēmu par savām teātra recenzijām, atzīstu par pilnīgi pareizu. Visiem spēkiem centīšos mācīties, lai varētu visā pilnībā ieaugt padomju dzīvē un mākslā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]