Arvīds Pelše

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Arvīds Pelše
Arvids Pelse.jpg
LKP CK pirmais sekretārs
Amatā
1959. gada 25. novembris — 1966. gada 15. aprīlis
Priekštecis Jānis Kalnbērziņš
Pēctecis Augusts Voss

Dzimšanas dati 1899. gada 7. februāris
Iecavas pagasts, Kurzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1983. gada 29. maijā (84 gadu vecumā)
Maskava, Karogs: Padomju Savienība PSRS, (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Politiskā partija PSKP
Profesija čekists, PSKP darbinieks
Reliģija ateists

Arvīds Pelše (1899. gada 7. februāris [v.s. 26. janvāris] — 1983. gada 29. maijs) bija latviešu čekists, padomju politiķis, Oktobra revolūcijas dalībnieks, LKP CK pirmais sekretārs no 1959. līdz 1966. gadam. No 1966. gada līdz nāvei PSKP CK Politbiroja loceklis. Viņa vārdā 1983. gadā tika nosaukts Rīgas Politehniskais institūts (tagad Rīgas Tehniskā Universitāte).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1899. gada 7. februārī (pēc vecā stila 26. janvārī) Grienvaldes (Zālītes) pagasta Mazajos zemnieka Jāņa (Johana) Pelšes un viņa sievas Līzes ģimenē, kristīts Iecavas luterāņu baznīcā. Mācījās Iecavas ministrijas skolā (1907–1913), 1914. gadā sāka strādāt kastu darbnīcā Rīgā, iestājās inženiera Jāņa Ozoliņa politehniskajos vakara kursos Rīgā meliorācijas nodaļā. Darbojās Latvijas Sociāldemokrātijas (LSD) Rīgas organizācijas 5. rajona pulciņā “Atvases”. Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada decembrī devās bēgļu gaitās uz Vitebsku, uz Harkovu, 1916. gada novembrī uz Petrogradu, kur strādāja respiratoru darbnīcā. Pēc Februāra revolūcijas ievēlēts Petrogradas Strādnieku un Zaldātu deputātu padomē kā mazo uzņēmumu pārstāvis. 1917. gada aprīlī nosūtīts uz Arhangeļsku, kurs strādāja par krāvēju ostā, pēc tam par Transportstrādnieku arodbiedrības tehnisko sekretāru. 1917. gada augustā bija KSDSP kongresa delegāts no Arhaņgeļskas lielinieku organizācijas.[1]

Pēc Oktobra revolūcijas darbojās Arhangeļskas Strādnieku un zaldātu deputātu padomē, 1918. gada aprīlī pārcēlās uz Maskavu, kur darbojās čekas struktūrās. 1919. gada janvārī kopā ar Sarkano armiju atgriezās Latvijā un kā atbildīgais sekretārs darbojās Latvijas SPR Būvju un valsts darbu komisariātā. Pēc lielinieku atkāpšanās no Rīgas 1919. gada maijā devās uz Padomju Krieviju, kur pilsoņu kara laikā darbojās dažādos politiskos amatos Sarkanajā Armijā. Pēc kara beigām A. Pelše bija Baltijas kara flotes partijas komisijas atbildīgais sekretārs un Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas (VK(b)P) Ļeņingradas apgabala partijas kontroles komisijas prezidija un partijas komisijas loceklis (1926–1929).[2]

No 1929. gada strādāja par partijas vēstures pasniedzēju PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) centrālajā skolā (1929—1932), 1931. gadā absolvēja Maskavas Sarkanās profesūras institūtu (Институт красной профессуры). 1933. gadā viņu nosūtīja darbā uz Kazahijas PSR par sovhozu politdaļu vadītāju, tomēr viņš izvirzījās par VK(b)P Alma-Atas apgabala partijas komitejas biroja locekli. 1937. gada martā viņš atgriezās Maskavā, kur bija PSRS Graudkopības un lopkopības sovhozu tautas komisariāta (Наркомат совхозов СССР) Politiskās pārvaldes sektora priekšnieka vietnieks. Lielā terora laikā 1937. gadā Pelši atstādināja no amata, viņa pirmo sievu Džemmu Bēmu Ļeņingradā apcietināja un nošāva, tomēr ar personisko sakaru palīdzību Pelšem izdevās izvairīties no aresta un viņam darboties PSRS Munīcijas tautas komisariāta Maskavas Inženiertehnisko darbinieku kvalifikācijas institūtā (1937—1940).

Pēc Latvijas okupācijas Pelši nosūtīja uz Rīgu, un kopš 1941. gada viņš bija LKP CK sekretārs propagandas un aģitācijas jautājumos.[3] 1958. gadā Dānijā apmeklēja Dānijas Komunistu partijas 20. kongresu. No 1959. gada jūlija līdz novembrim A. Pelšes vadībā notika LKP rindu tīrīšanas no nacionālkomunistiem, kuru laikā ap 2 000 nacionālkomunistu zaudēja amatus. No LKP CK Pirmā sekretāra amata tika atcelts Jānis Kalnbērziņš un 1958. gada 25. novembrī Pelše kļuva par LKP CK pirmo sekretāru. Pēc viņa rīkojuma Latvijas PSR VDK 1960.—1962. gadā apcietināja un notiesāja daudzus nacionālpatriotiski noskaņotus Latvijas iedzīvotājus, ieskaitot G. Astru, J. Ziemeli un t.s. "Baltijas federācijas" grupas locekļus.[4] 1961. gadā kļuva par PSKP CK locekli. Tajā pašā gadā, pēc Jurija Gagarina atgriešanās uz zemeslodes, viņš PSKP piedāvāja Rīgu pārsaukt par Gagarinu,[5] tomēr piedāvājums tika noraidīts. Kopš 1963. gada, sekojot A.Pelšes norādēm, tika aizliegta Jāņu svinēšana.

1966. gada 15. aprīlī Pelši nomainīja LKP CK pirmā sekretāra amatā sakarā ar viņa iekļaušanu PSKP CK Politbirojā. 1979. gada 24. martā viņam piešķīra Sociālistiskā Darba Varoņa nosaukumu.[6] Kā PSKP Partijas kontroles komitejas priekšsēdis (Председатель Комитета партийного контроля при ЦК КПСС, 1966—1983) cieši sadarbojies ar VDK priekšsēdētāju Juriju Andropovu, savācis kompromitējošus materiālus par visiem vadošajiem PSKP darbiniekiem, sekmējis Gorbačova izvirzīšanos vadošos amatos, vērsies pret PSRS Kara flotes vadību.[7]

Pēdējos dzīves gados Pelše slimoja ar plaušu vēzi. Viņš neapmeklēja Leonīda Brežņeva bēres un radās baumas par Arvīda Pelšes nāvi. 1983. gada 29. maijā plkst. 17:55 Pelše nomira no pēkšņas sirds apstāšanās.[8] Jurija Andropova vadībā viņam tika rīkotas valsts mēroga bēres.

Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zināms, ka Pelše esot precējies trīs reizes, no pirmās laulības bijuši divi bērni — Biruta, precējusies Kaņepa, un Arvīds (Пельше Арвид Арвидович, 1925 —1945?). Dēls no otrās laulības Tajs (Тай, 1930—?) kontaktus at tēvu neuzturējis. Trešo reizi apprecējis Staļina sekretāra Aleksandra Poskrebiševa (Александр Поскрёбышев) bijušo sievu Lidija Loginovu. 1937. gada 15. decembrī NKVD Ļeņingradā arestēja A. Pelšes pirmo sievu Džemmu Bēmu (1897-1938), kuru nošāva 1938. gada 22. janvārī.[9] Viņas divus bērnus A. Pelše kopā ar otro sievu Lidiju Loginovu paņēma pie sevis Maskavā.[10]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Jānis Kalnbērziņš
LKP CK Pirmais sekretārs
1959. gada 25. novembris1966. gada 15. aprīlis
Pēctecis:
Augusts Voss