Katls

Ēdiena gatavošana katlā.

Katls ir liels metālisks trauks ar augstām malām vārīšanai un ēdienu gatavošanai uz atklātas uguns. Katls parasti ir aprīkots ar osu, lai to varētu piekārt virs ugunskura vai pavarda. Senāk katla balstīšanai virs uguns lietoja arī trijkājus vai arī paši katli tika aprīkoti ar balsta kājām. Dažās reliģijās šādiem katliem tika piedēvēts sakrāls raksturs. Mūsdienās ēdienu gatavo uz plīts bez atklātas uguns traukos ar plakanu dibenu un diviem vai vienu rokturi to malās. Šādus traukus sauc par kastroļiem, taču kā sinonīmu lieto arī vārdu "katls", īpaši tad, ja tam ir liels tilpums. Katli bieži vien ir aprīkoti ar vākiem. Katli, kuriem īpaši vāki nodrošina iekšēju spiedienu vārīšanas procesā, sauc par sutas katliem jeb ātrvārāmajiem katliem. Specializētus katlus sulu iegūšanai, tvaicējot ogas vai auļus, sauc par sulu tvaicēšanas katliem.

Tehnikā tiek lietoti tvaika katli, kas paredzēti, nevis ēdienu gatavošanai, bet tvaika ražošanai dažādiem tehnoloģiskiem procesiem vai tvaika dzinējiem.

Apraksts

Kamēr nebija parādījušās plītis, ēdamo gatavoja katlos uz vaļējas uguns. Šos katlus stiprināja vai nu uz trijkāja, vai arī karināja ar āķiem virs pavarda. Katla šķērskoks atradās virs pavarda, un pie tā stiprinājās viena vai vairākas dažāda garuma ķēdes. Ar tām varēja regulēt vārīšanās intensitāti. Katlus varēja pārvietot arī horizontāli pa šķērskoku.

Vēsturiski katlus taisīja no dzelzs, vara vai bronzas un aprīkoja ar osu vai rokturiem, lai varētu piekārt virs kamīna. Reizēm katliem varēja būt kājiņas, lai varētu tos likt tieši uz pavarda oglēm. Virtuvēs varēja būt arī stacionāri iemūrēti īpaši, lieli katli, kurus izmantoja liela ūdens daudzuma uzvārīšanai, kāpostu sautēšanai vai gaļas vārīšanai pēc nokaušanas. Šādi stacionāri katli varēja būt arī publiskās veļas mazgātavās veļas vārīšanai.

Vēsture

Senākie katli, kas ir atrasti arheoloģiskajos izrakumos, attiecināmi uz vēlo bronzas laikmetu. Reizēm ir sastopami ļoti lieli katli tilpumā līdz 60-70 litriem. Sākotnēji katlus netaisīja no viena gabala, bet kniedēja kopā no vairākām izkaltām vara vai bronzas plāksnēm.

Ķīnā Šanu dinastijas laikā katlus sāka izliet no bronzas vienā gabalā. Šādus katlus sauca par diniem. Tie varēja būt apaļas formas uz trim kājām vai kvadrātveida formas uz četrām kājām. Tā kā šādi katli bija ļoti dārgi, tad tiem bija rituāls raksturs. Šie katli bija arī autoritātes un statusa simboli, un to lietošanā tika ieviesti stingri noteikumi. Tā aristokrātiem varēja piederēt viens vai trīs katli, valsts ministriem pieci katli, vietvalžiem septiņi katli, bet vienīgi suverēnajam Ķīnas imperatoram varēja būt 9 katli. Dini varēja svērt pat vairākas tonnas.

Katli ar rituālām funkcijām bija arī jūdaismā. Tā Torā ir teikts, ka pēc dedzināmā upura vārīšanas vara katlā, tas ir jāizplaucē un beržot jādabū spīdīgs un jāizskalo ar ūdeni. Tāpat Bībelē tiek stāstīts par Zālamana tempļa būvniecību, kur tā vajadzībām tika izgatavoti desmit īpaši vara katli ar katlturiem pa pieci katli katrā tempļa spārnā. No teksta var noprast, ka katli tika izlieti no viena gabala.

Trijkāju katli rituālām funkcijām tika lietoti arī senajā Grieķijā. Šādi katli ir saistāmi ar Apollona kultu. Ir uzskats, ka pifija Delfos savus pareģojumus veica, sēžot uz trijkāju katla pie aizas, no kuras nāca apreibinošas gāzes. Trijkāju katli tika izmantoti, kā veltījumi Apollonam un vēlāk arī Dionīsam. Tajā laikā šādiem katliem bija liela vērtība. Homēra "Odisejā" tie pēc vērtības tika pielīdzināti zelta kausam vai mūļu pārim, bet "Iliādā" pat zirgu pajūgam vai sievietei. Trijkāju katli tika doti kā balvas sporta vai dziedāšanas sacensībās. Ja sākumā uzvarētāji šos katlus varēja paņemt sev lietošanai, tad vēlāk tie bija jāveltī dieviem. Reizēm šādi katlu veltījumi publiskai apskatei tika uzstādīti uz īpašiem postamentiem. Viens no tiem, kā Lisikrāta piemineklis, ir saglabājies Atēnās līdz mūsdienām.

Sākotnēji kājas tika stiprinātas tieši pie pašiem katliem. Ģeometriskā perioda beigās notika jaunievedums: trijkāji (τρίπους) tika nodalīti no pašiem katliem (λέβης), veidojot atsevišķu katla statīvu. Kas attiecas uz pašiem katliem uz trijkājiem, tad pēc 8. gadsimta pr.Kr. tie palika arvien lielāki izmēros, vairāk dekorēti un gandrīz vienmēr veltīti dieviem svētnīcās.

Sengrieķu trijkāju katli bija izplatīti no 7 gadsimta sākuma pr.Kr. līdz 6. gadsimta pr.Kr. beigām. Katli pārsvarā bija nodalīti no trijkāju statīviem. Sākotnēji statīvi bija veidoti no dzelzs karkasa ar bronzas stiprinājumiem. Vēlākos laikos tos pilnībā izlēja no bronzas.

No grieķiem šādus katlus uz trijkājiem pārņēma etruski. Tie arī bija lieti no bronzas un bagātīgi dekorēti ar dažādām figūrām. Bieži šādi trijkāji ir sastopami etrusku Vulči pilsētā. To ziedu laiki ir attiecināmi uz 6-5. gadsimtu pr.Kr.

Ar laiku katli zaudēja savu sakrālo raksturu un tika lietoti ēdienu gatavošanai pavardos vai ugunskuros. Priekš to tika izveidoti īpaši katlu turētāji trijkāju vai šķērskoku veidā, pie kuriem katli tika piekārti. Mūsdienās katlos ēdienu gatavo uz plītīm, kam ir plakana virsma vai īpaši balsti, uz kuriem katli ar plakanu dibenu ir stabili un īpaša osa katlu piekāršanai nav nepieciešama.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Katls.