Konrāds IV
| Konrāds IV | |
|---|---|
 | |
| Vācijas karalis (Romiešu karalis) Itālijas karalis | |
| Valdīšana | 1237. gada maijs – 1254. gada 21. maijs |
| Priekštecis | Henrijs VII Hoenštaufens |
| Pēctecis | Vilhelms II |
| Sicīlijas karalis | |
| Valdīšana | 1250. gada 13. decembris – 1254. gada 21. maijs |
| Priekštecis | Frīdrihs II Hoenštaufens |
| Pēctecis | Konrādīns |
| Jeruzalemes karalis | |
| Valdīšana | 1228. gada 25. aprīlis – 1254. gada 21. maijs |
| Priekštecis | Izabella II un Frīdrihs II Hoenštaufens |
| Pēctecis | Konrādīns |
| Švābijas hercogs | |
| Valdīšana | 1235. gada 12. februāris – 1254. gada 21. maijs |
| Priekštecis | Henrijs VII Hoenštaufens |
| Pēctecis | Konrādīns |
| Dzimis |
1228. gada 25. aprīlis Andrija, Sicīlijas Karaliste |
| Miris |
1254. gada 21. maijā (26 gadu vecumā) Lavelo, Sicīlijas Karaliste |
| Apglabāts | Mesīnas Katedrāle |
| Dzīvesbiedre | Bavārijas Elizabete |
| Bērni | Konrādins |
| Dinastija | Hoenštaufenu dinastija |
| Tēvs | Frīdrihs II |
| Māte | Izabella |
| Reliģija | Romas katoļu baznīca |
Konrāds IV (latīņu: Conradus IV, dzimis 1228. gadā, miris 1254. gadā) bija vācu Hoenštaufenu dinastijas valdnieks, Jeruzalemes karalis (kā Konrāds II), Itālijas karalis (kā Konrāds IV), Sicīlijas karalis (kā Konrāds I). Pretendēja uz Svētās Romas impērijas imperatora troni.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis Svētās Romas impērijas ķeizara Frīdriha II un Izabellas II ģimenē. Viņš bija imperatora otrās laulības vienīgais dēls, bet māte mira dzemdībās, atstājot dēlam mantojumā Jeruzalemes karaļa titulu, ko Konrāds ieguva kopš dzimšanas.
Līdz 1235. gadam dzīvoja Sicīlijas Karalistē, bet pēc tam devās uz vācu zemēm. Švābijas hercogs no 1235. gada. 1237. gadā 9 gadu vecumā Vīnē ievēlēts par Romiešu karali un kronēts par Itālijas karali, kopš tā laika bija tēva varas pārstāvis vācu zemēs. Lai arī šo titulu neatzina Romas pāvests Gregors IX, tas nozīmēja, ka Konrāds kļūs par nākamo Svētās Romas impērijas imperatoru. Pēc tēva Frīdriha II atcelšanas no troņa 1245. gadā Konrāds vācu zemēs karoja pret diviem troņa pretendentiem — Heinrihu Raspi un Holandes Vilhelmu II, kam bija Romas pāvesta atbalsts.
Saņemot ziņas par Frīdriha II nāvi, Konrāds 1251. gada oktobrī izlēma doties uz savas dzimtas pārvaldīto Sicīlijas Karalisti. Ieradies Itālijā, Konrāds sasauca tikšanos ar Lombardijas pilsētu pārstāvjiem. 1252. gada 8. janvārī viņš ieradās Sicīlijā, kur viņu sagaidīja reģents un pusbrālis Manfreds. Sicīlijā pret Hoenštaufenu varu bija sākušies vairāki dumpji, kurus Manfreds apspieda. Manfreds arī bija uzsācis neveiksmīgas sarunas ar pāvestu Inocentu IV par iespēju viņam kļūt par Sicīlijas karali Konrāda vietā. Sarunas ar pāvestu par to, lai tas kronētu Konrādu par imperatoru, bija neveiksmīgas, pāvestam atsakoties pieņemt viena Hoenštaufenu pārstāvja varu gan impērijā, gan Sicīlijā. Dumpju apspiešana karalistē turpinājās līdz 1253. gadam, kad pēc vairāku mēnešu aplenkuma 10. oktobrī tika iekarota Neapole. Konrāds atsāka sarunas ar pāvestu, kas turpinājās līdz 1254. gada februārim, pāvestam joprojām atsakoties atzīt Konrādu par likumīgu imperatoru, un 1254. gada aprīlī pāvests Konrādu izslēdza no baznīcas. Konrāds gatavojās karagājienam pret pāvestu un viņa atbalstītājiem Lombardijas līgā, taču mira no malārijas 1254. gada 21. maijā.[1]