Pāriet uz saturu

Konservatīvisms

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Konservatīva politika)
Edmunds Bērks tiek uzskatīts par pirmo konservatīvisma ideologu

Konservatīvisms (no angļu: conserve — saglabāt) ir politiska un sociāla filozofija, kas uzsver tradīciju, kārtību un pastāvību nozīmīgumu. Šis ideoloģiskais virziens ir cieši saistīts ar uzskatu, ka sabiedrības pārmaiņām ir jānotiek pakāpeniski un ka tās ir jābalsta uz jau esošajām vērtībām un institūcijām. Konservatīvisms ir raksturīgs ar uzsvaru uz individuālo atbildību, ierobežotu valdības iejaukšanos ekonomikā, un nacionālajām vērtībām. Tas bieži vien tiek pretnostatīts liberālismam un progresīvajām idejām.

Izšķir arī fiskālo konservatīvismu, kas vairāk atbalsta pārdomātāku valsts fiskālo politiku (mazākus nodokļus, sabalansētu budžetu u.tml.).[1]

Konservatīvisms kā politiska kustība attīstījās 18. gadsimtā, īpaši Lielbritānijā, reaģējot uz Franču revolūciju. Vēlāk šī ideoloģija attīstījās dažādās valstīs, pielāgojoties vietējām kultūrām un politiskajiem kontekstiem.

Filozofiski apsvērumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Konservatīvisms nav konkrēta domāšana vai pieķeršanās kādām noteiktām lietām, tas vairāk ir saistīts ar attiecīgu rīcību un lēmumu pieņemšanu konkrētajos gadījumos. Konservatīvisma domāšana ir saistīta nevis ar pareģojumiem kā un kas varētu izskatīties nākotnē, bet drīzāk saistīts ar to, kas ir reālajā gadījumā izmantojams un kas jau pastāv un ir jau izmēģināts. Šīs ideoloģijas galvenais mērķis ir izmantot no pagātnes jau izmantotus un sevi pierādījušus paņēmienus.

Problēma šai ideoloģijai ir tas, ka šī ideoloģija ir vāja, ja nepastāv stabilas pagātnes un precedentu, un paņēmienu, kuri sevi ir pierādījuši kā stabilas vērtības. Tādā gadījumā šī ideoloģija būs vāja. Sistēmas bieži vien nevar darboties pēc vecām metodēm, jo pasaule attīstās un dažreiz ir nepieciešamas jaunas lietas.

Konservatīvisms ir balstīts uz to, ka ir pietiekami daudz apstiprinošu lietu, kas jau ir pārbaudītas un darbojas, taču vienmēr pastāv apzināts risks, ka šīs lietas var nenostrādāt jaunākā sistēmā, tāpēc konservatīvisms arī paredz iespējamos zaudējumus, jo visās darbībās ir sava veida risks un iespēja ciest zaudējumus.

Konservatīvisms neatbalsta lielas un straujas pārmaiņas. Jebkurā no lietām ar laiku rodas pārmaiņas, tādā veidā arī to uzskata konservatīvisma pārstāvji, jo kā nekā paaudzes arī mainās un parādās jauni uzskati un jaunas iespējas.

Konservatīvisms ir ideoloģija, kas iestājas par esošās kārtības saglabāšanu un politiskās sistēmas vai tās sastāvdaļu "iekonservēšanu", proti, neizmainīšanu vai pakāpeniskās un lēnām pārmaiņām. Konservatīvo politiku var veicināt dažādi uzskati, kā, piemēram, pārliecība par to, ka vecais ir labāks par jauno alternatīvu, vecais ir drošāks vai vismaz labāk pazīstams un līdz ar to tam garantēta sabiedrības un indivīdu uzticība un pieķeršanās. 20. gadsimta angļu politiskais domātājs Rodžers Skrutons konservatīvisma dabu iesāka analizēt pēc 3 kritērijiem —

  1. kā tas attiecas pret sabiedrību;
  2. kādu pārvaldes formu uzskata par ideālu;
  3. kāda ir konservatīvisma politiskā prakse.

Saskaņā ar konservatīvisma pieeju, cilvēks ir atkarīgs no sabiedrības, tās veidotajām kopīgajām vērtībām, jo konservatīvi domājoši cilvēki biežāk uzskata, ka ārpus sabiedrības atsevišķs indivīds vai nu nevar eksistēt, vai tā eksistence vairs nebūs cilvēka cienīga.

Attiecībā uz valsts uzbūvi, konservatīvisms uzsver valsts amatu saistību ar institūcijām, kuras ir stipri atkarīgas no sabiedrības un veidojušās nevis abstrakti, bet ilgas sabiedrības attīstības un politisko vajadzību apzināšanas gaitā. Tādējādi konservatīva valsts pārvalde nozīmē ne tikai institūciju autonomiju un varas dalīšanu, bet to tiešu saikni (vērtību ziņā) un atkarību no sabiedrības kopīgā labuma.

Runājot par konservatīvisma praksi, jāuzsver, ka katrs jauns likums tiek vērtēts vispirms pēc tā, vai likuma piemērošanas rezultātā radikālas pārmaiņas nepasliktinās esošo situāciju. Konservatīvisms politikā ir izteikti pragmatisks. Lai gan dažādu valstu praksē konservatīvisms atšķiras, tas kopumā, līdzīgi liberālismam, stingri iestājas par privātīpašuma tiesībām. Dažreiz konservatīvismu kritizē kā šķiru dominances ieroci, kas pie varas esošajiem ļauj saglabāt savas pozīcijas pārāk ilgi, jo nepieļauj ātras reformas vai politiskās sistēmas revolucionāras izmaiņas. Viena no konservatīvisma teorētiskajām problēmām ir: kā savienot sabiedrisko kolektīvismu ar ekonomisko individuālismu.

Konservatīvisms ir: 1) tieksme saglabāt bez pārmaiņām visu esošo, neuzticēšanās un pretošanās jauninājumiem; 2) politiskās domas strāvojums un politiskā kustība, kas aizstāv vēsturiski izveidojušās valsts un sabiedriskās dzīves formas jauninājumiem, balstās uz tradicionālām vērtībām, tādām kā ģimene, reliģija, nācija, paklausība varai, un piesardzīgi vai negatīvi izturas pret brīvības un vienlīdzības idejām.

Konservatīvie politiskie spēki Latvijā bieži aizstāv latviešu valodas un kultūras saglabāšanu, kā arī tradicionālās ģimenes vērtības.

  1. Rudy Giuliani. «The Meaning of Fiscal Conservatism». wsj.com. Wall Street Journal, 2007. gada 3. decembris. Skatīts: 2018. gada 21. septembris.