Krievijas invāzija Mandžūrijā

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kīnas Austrumu dzelzceļš un Dienvidmandžūrijas dzelzceļš
Pareizticīgo baznīca Harbinā
Dzelzceļa pastkarte
Portartūra

Krievijas invāzija Mandžūrijā bija ekonomisku līgumu un militāru operāciju kopums, kas laikā no 1895.-1905. gadam Ķīnas ziemeļrietumu provinci Mandžūriju pārvērta par Krievijas Impērijas ietekmes zonu.

Iemesli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievija no Ķīnas jau 19.gs. otrajā pusē bija ieguvusi ārējās Mandžūrijas zemes (Amūras apgabala, Habarovskas apgabala un Piejūras apgabala) zemes, kur netālu no Korejas pussalas nodibināja Vladivostoku. Krievijas stratēģisko komunikāciju nodrošināšanai Sibīrijā un Tālajos Austrumos, 1891. gadā sāka būvēt Transsibīrijas dzelzceļu. 1894-95. gada Pirmā Ķīnas-Japānas kara rezultātā Ķīna atteicās no kontroles pār Korejas pussalu, Taivānu, Peskadoru salām, un Ļjaodunas pussalas par labu Japānai. Krievija, Francija un Vācija iejaucās, nepieļaujot Japānai pārņemt Ļjaodunas pussalu. Krievija 1895. gada pavasarī paziņoja, ka pati neplāno reģionā anektēt jaunas teritorijas.[1]

Vienlaikus, Krievijā sākās bažas, ka nākamais Japānas solis reģionā varētu būt iebrukums Piejūras apgabalā. Lai pastiprinātu savu ietekmi reģionā, cara valdība pieņēma lēmumu par dzelzceļa līnijas izbūvi Mandžūrijā. Ņemot vērā, cik sarežģītos dabas apstākļos Amūras apgabalā bija jābūvē Transsibīrijas dzelzceļu, arī no tehniskā viedokļa ērtāk bija būvēt līniju cauri Mandžūrijai. 1895. gada augustā uz Mandžūriju nosūtīja trases pētniecības ekspedīciju, un 1896. gada janvārī Krievijai bija gatavs līguma projekts ar Ķīnu par dzelzceļa koncesiju. 1896. gada 3. jūnijā abas valstis noslēdza slepenu alianses līgumu, kas Krievijai deva tiesības būvēt dzelzceļu, apmaiņā pret tās aizsardzību no turpmākiem Japānas uzbrukumiem. Dzelzceļa celtniecības līgumu, kas paredzēja līniju no Čitas uz Vladivostoku, noslēdza 1896. gada 8. septembrī Berlīnē. Lai nepieļautu Krievijas pilnīgu kontroli, ķīnieši panāca akciju sabiedrības izveidi, kas kontrolētu jauno Ķīnas Austrumu dzelzceļu. Taču Krievijas valdība jau uzreiz nopirka 25% akciju un 1902. gadā palielināja savu akciju skaitu līdz 52%. 1896. gada 16. decembra līgums ļāva Krievijas gar dzelzceļu celt arī telegrāfa līniju, un veikt apkārtējās teritorijas dabas izrakteņu ieguvi.

Dzelzceļu celtniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķīnas Austrumu dzelzceļš, kā Krievijas Transsibīrijas dzelzceļa līnija cauri Ķīnas teritorijai, taisnā līnijā savienoja Čitu caur Harbinu ar Vladivostoku, tā saīsinot sliežu distanci par vismaz 550 kilometriem. Dzelzceļu būvēja pēc Krievijas sliežu platuma, kas to padarīja nesavienojumu ar pārējo Ķīnas dzelzceļu sistēmu. No Harbinas uz dienvidiem gāja Dienvidmandžūrijas dzelzceļš uz Ļjaodunas pussalu, kur Krievija ieguva tiesības celt karaflotes bāzi Portartūrā. Dzelzceļu celtniecība bija ļoti dārga, taču tas bija labākais veids, kā veicināt Krievijas teritoriālo izplešanos Mandžūrijā. Dzelzceļš veicināja arī reti apdzīvotās Sibīrijas resursu apguvi un krievu iedzīvotāju skaita pieaugumu šeit. Sergejs Vite uzskatīja, ka Ķīnas teritoriju drīza pārņemšana būs tikai dabīga rīcība.[1]

Militārais iebrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijai sākotnēji neizdevās iegūt Ķīnas atļauj celt Dienvidmandžūrijas dzelzceļa līniju no Harbinas uz Ļjaodunas pussalu, kur krievu kara un tirdzniecības flote varētu izmantot neaizsalstošās ostas. Aizbildinoties ar to, ka Vācija ir ieguvusi ostas teritoriju Ķīnā, 1897. gada decembrī Krievija paziņoja, ka pārņem savā aizsardzībā Ļjaodunas pussalu ar Ljušuņas (Portartūras) un Daliaņas (Daļņijas) ostām. Ķīna nezināja, ka Vācija un Krievija savu darbību bija saskaņojušas. Krievija izvirzīja ultimātu, pieprasot legāli tās pārvaldībā nodot Ljušuņas ostu. 1898. gada 27. martā Ķīna to nodeva ekskluzīvā Krievijas lietošanā uz 25 gadiem. Ar 6. jūlija līgumu Krievija arī panāca atļauju būvēt Dienvidmandžūrijas dzelzceļu no Harbinas. Šādi dažu gadu laikā Krievija sagrāba kontroli pār teritoriju, kuru bija solījusi aizsargāt no Japānas.

Izmantojot Bokseru sacelšanās haosu, un to, ka bokseru dumpinieki uzbruka dzelzceļam un ieņēma dzelzceļa stacijas, Krievija 1900. gada vasarā ar 100 000 kareivjiem iebruka Ķīnā, okupējot Mandžūriju. Ķīnas nosūtītais karaspēks tika ātri sakauts un iznīcināts. Pēc Bokseru sacelšanās apspiešanas, 1901. gada 2. augustā Nikolajs II paziņoja par dzelzceļa sliežu ekstrateritoriālo stāvokli, kas faktiski padarīja to par piederīgu Krievijai. Līdz ar to, Krievijas robeža jau atradās nevis pie Amūras upes, bet Mandžūrijā.

Japāna un Lielbritānija protestēja pret to, ka krievi reģionā ir pārņēmuši starptautiskās tirdzniecības kontroli, iekasējot muitas nodokļus. Dzelzceļu būvei Mandžūrijā Krievija bija iztērējusi gandrīz vienu miljardu rubļu, un bokseru dumpinieki nopostīja gandrīz 2/3 jaunā dzelzceļa. Krievija pieprasīja protektorāta tiesības pār visu Mandžūriju. Reaģējot, Lielbritānija un Japāna noslēdza 1902. gada 30. janvāra militārās alianses līgumu. 8. aprīlī Krievija paziņoja, ka tomēr sāks pakāpeniski izvest savu karaspēku no Mandžūrijas.[1]

Japānas pretreakcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas uzvedība Mandžūrijā tikai pastiprināja Japānas vēlmi nodrošināt savu kontroli pār Koreju. Kopš 1896. gada tā vairākkārt neveiksmīgi bija ierosinājusi abām valstīm vienoties par savu interešu sfērām reģionā. 1903. gadā Japāna piedāvāja atzīt Krievijas kontroli Mandžūrijā un Japānas kontroli Korejā. Kad Krievija neizrādīja interesi sadarboties, 1904. gada 8. februārī Japāna uzbruka Portartūrai, sākot krievu-japāņu karu. Ja kara sākumā krievi pa jaunajiem un bokseru izpostītajiem dzelzceļiem uz fronti varēja nosūtīt līdz 40 000 kareivju, tad kara beigās dzelzceļi varēja transportēt jau 100 000 kareivju. Japāna bija uzbrukusi pēdējā sev labvēlīgajā brīdi. Tikai 1905. gada revolūcijas sākums piespieda Krieviju izbeigt karu, kuru tā būtu uzvarējusi. Ar 1905. gada 5. septembra miera līgumu Krievija atzina Japānas kontroli pār Koreju, kā arī Dienvidmandžūrijas dzelzceļu, Portartūru un Daļņiju, zaudējot savu ietekmi Mandžūrijā, kuru nākamos 40 gadus kontrolēja japāņi. Dzelzceļu zaudējums spieda Krieviju līdz 1917. gadam izbūvēt jaunu līniju pa savu teritoriju no Čitas, caur Habarovsku uz Vladivostoku.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

China's Loss of Sovereignty in Manchuria 1895 - 1914