Krievu—zviedru karš (1610—1617)

Krievu karavadoņa Skopina-Šuiska tikšanās ar Jakobu Delagardiju pirms karagājiena pret poļiem un lietuviešiem (1609)

Jakoba Delagardija uzbrukums Novgorodas kremlim 1611. gada 16. jūlijā

Krievijas un Zviedrijas robežas izmaiņas no 1323. līdz 1743. gadam

Krievu—zviedru karš (1610—1617) jeb Ingrijas karš (somu: Inkerin sota, zviedru: Ingermanländska kriget), saukts arī par "Delagardija karagājienu" (zviedru: De la Gardieska fälttåget), bija karš starp Krievijas caristi un Zviedrijas karalisti, kas sākās Poļu—zviedru kara laikā 1610. gadā un beidzās ar Stolbovas miera līguma noslēgšanu 1617. gadā.

Priekšvēsture

Pēc 1595. gada 18. maijā noslēgtā Teizinas miera līguma (zviedru: freden i Teusina, krievu: Тявзинский мирный договор) cars Fjodors I atguva Ingriju un Keksholmu, bet atteicās no pretenzijām uz Igaunijas hercogisti. Līgums noteica Krievijas un Zviedrijas robežu līdz Ziemeļu Ledus okeānam.

Juku laikos 1608. gadā Polijas—Lietuvas atbalstītais Krievijas cara troņa pretendents Viltusdmitrijs II ar kazaku un Jana Pjotra Sapjehas vadītā karaspēka palīdzību ieguva kontroli pār lielāko daļu no Krievijas caristes teritorijas un gatavojās iekarot Maskavu. Cars Vasilijs IV Šuiskis 1609. gadā Viborgā noslēdza militāru savienību ar Zviedrijas karali Kārli IX, apsolot atdot Keksholmu zviedriem.

Krievu un zviedru karaspēks padzina Viltusdmitrija karaspēku no Maskavas pievārtes, taču Kļušinas kaujā Polijas—Lietuvas armija izcīnīja uzvaru pār Krievijas un Zviedrijas armijām. Septiņu bajāru padome atcēla Vasiliju Šuiski no troņa un par caru ievēlēja piecpadsmitgadīgo Vladislavu Vāsu, ar noteikumu, ka viņam ir jāpāriet pareizticībā. Viņa tēvs Sigismunds III tam nepiekrita un tā vietā piedāvāja pats kļūt par Krievijas reģentu, kam savukārt nepiekrita bajāri. Šādos apstākļos Zviedrija pieteica karu Krievijai.

Norise

1610. gada vasarā Zviedrijas karaspēks ieņēma Staraja Ladogas cietoksni, kuru bija spiests atstāt 1611. gada februārī. Toties zviedri ieņēma Kekskolmas, Jamburgas, Ivangorodas, Koporjes un Gdovas cietokšņus un 1611. gada 16. jūlijā ātri ieņēma Novgorodas kremli, un 25. jūlijā atjaunoja Novgorodas lielkņazisti Zviedrijas protektorātā. Pēc Kārļa IX nāves 1611. gada oktobrī Zviedrija noslēdza pamieru ar Poliju—Lietuvu.

1613. gadā zviedri nesekmīgi aplenca Tihvinu, bet 1615. gadā vairāk nekā divus mēnešus ilgi (30. jūlijs — 17. oktobris) nespēja ieņemt Pleskavas kremli.

Sekas

Karš noslēdzās 1617. gada martā ar Stolbovas miera līgumu, ko Zviedrijas karaļa vārdā parakstīja Jakobs Delagardijs. Krievijas cariste zaudēja pieeju Baltijas jūrai, bet atguva Novgorodas, Porhovas, Staraja Rusas, Lādogas un Gdovas pilsētas.