Stolbovas miera līgums

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Stobovas miera līguma ratifikācijas raksts, ko 1617. gada 1. maijā parakstīja karalis Gustavs Ādolfs.

Stolbovas miera līgums (zviedru: Freden i Stolbova, krievu: Столбовский мир) bija starpvalstu līgums, kuru Otrā Ziemeļu kara beigās Stolbovas sādžā netālu no Tihvinas 1617. gada 9. martā parakstīja Krievijas caristes cars Mihails Romanovs un Zviedrijas karalistes karavadonis Jakobs Delagardijs.

Krievija atteicās no Karēlijas un Ingrijas provincēm, kā arī agrākajām pretenzijām uz Vidzemes un Igaunijas provincēm, bet atguva Novgorodas zemi. Tika noteikta Krievijas-Zviedrijas robeža, kas saglabājās līdz pat Lielajam Ziemeļu karam.

Līguma nosacījumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Zviedrija ieguva Keksholmas cietoksni un provinci un Ingrijas provinci ar Nēteborgas cietoksni,
  2. Iekaroto provinču augstāko kārtu iedzīvotājiem bija atļauts izceļot 14 dienu laikā,
  3. Krievija atteicās no visām pretenzijām uz Vidzemes un Igaunijas provincēm,
  4. Krievija apņēmās samaksāt Zviedrijai kara izraisītos zaudējumus 20 000 rubļu apmērā,
  5. Novgorodas zeme un citi zviedru kara laika iekarojumi atgriežami Krievijai,
  6. Zviedrijai ir tiesības uz visiem kara laupījumiem, kas iegūti līdz 1616. gada 20. novemberim,
  7. Gdovas pilsētai jāpaliek zviedru rokās līdz pilnīgai miera līguma apstiprināšanai un robežu novilkšanai,
  8. Zviedrija atzina Mihailu Romanovu par likumīgo Krievijas caru,
  9. Krievija apņēmās atļaut brīvo tirgu ar normāliem tarifiem, kas neļautu Zviedrijai sagraut Krievijas saimniecību,
  10. Krievijai atļāva dibināt tirdzniecības namus Stokholmā, Tallinā un Viborgā apmaiņā pret Zviedrijas tiesībām atvērt tirdzniecības namus Novgorodā, Pleskavā un Maskavā.