Krievu karagājiens uz Senlatviju (1218)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Livonijas konfederācijas karte XIII. gs. vidū. Krievu karagājiens notika uz Imeru (pie Valmieras, kartē - Wolmar) un Idumeju.

1218. gada krievu karagājiens uz Senlatviju notika tūlīt pēc kaujas pie Puides 1218. gada vasaras beigās. Karagājienu vadīja nesen izvēlētais Novgorodas kņazs Svjatoslavs Mstislavičs un Pleskavas kņazs Vladimirs Mstislavičs. Krievi vēlējās atriebties Imeras katoļu priesterim Latviešu Indriķim un Idumejas katoļu priesterim Alebrandam un nopostīt Pleskavas Vladimiram kādreiz meslus maksājušās zemes, kas bija pārgājušas katoļticībā un pakļāvušās Livonijas bīskapam Albertam. Karaspēkam vēlāk piebiedrojās arī Pleskavas kņaza dēla Jaroslava karadraudze. Apvienotais krievu karaspēks vairākas dienas aplenca vendu pili Cēsīs, bet nespēja to ieņemt [1]. Kopā ar krieviem karagājienā piedalījās arī harjuieši, kas piedalījās vendu pils aplenkumā un sāmsalieši, kas ar kuģiem iebrauca Daugavas grīvā un izpostīja Daugavas salas.

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1218. gada vasarā Livonijas bīskaps Alberts, Igaunijas bīskaps Teoderihs no Turaidas un Sēlijas bīskaps Bernhards no Lipes devās pie Dānijas karaļa Valdemāra II, kas pa mātes līniju bija cēlies no varjagu-rūsu dinastijas Polockas Rurikovičiem. Viņi lūdza karali doties karagājienā pret Igauniju, lai igauņi pārstātu kopā ar krieviem karot pret viņiem. Kā kompensāciju par militāro palīdzību karalim piedāvāja virskundzību pār Igaunijas un, iespējams, Līvzemes zemēm. 1220. gadā bīskaps Alberts piekrita kļūt par Valdemāra II vasali, lēnī saņemot Livoniju[2].

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauce[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]