Vendi (Livonija)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmeta apmetnes Latvijā
Bronzas laikmeta apmetnes Latvijā
Dzelzs laikmeta apmetnes Latvijā
Senlatvijas valstis un zemes
Kuršu zemes, Līvu zemes, Jersikas valsts
Zemgaļu valsts, Kokneses valsts
Sēļu zemes, Tālavas un Atzeles valstis
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija
Kurzemes bīskapija, Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis
Zemgales bīskapija
Sēlijas bīskapija
Livonijas karš
Livonijas karaliste
Ārvalstu atkarībā
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals
Pārdaugavas hercogiste, Zviedru Vidzeme, Inflantijas vaivadija
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Modernās Latvijas izveide
Jaunlatvieši, Jaunā strāva
1905. gada revolūcija
Oberosts, Latviešu strēlnieki
Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Republika (1918-1940)
Latvijas okupācija (1940), Latvijas okupācija 1941-1945
Latvijas PSR
Latvijas Tautas fronte
Dziesmotā revolūcija
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana
Latvijas Republika (no 1990)
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Vendi (latīņu: wendi) bija Ziemeļkursas somugri, kurus 11. gadsimtā kurši padzina no Ventas upes grīvas. Viņi kādu laiku mitinājās Senajā kalnā (Monte Antiquo) pie Rīgas.[1] No turienes vendus atkal kurši padzina, un tie pārcēlās uz Cēsīm pie letiem, kur apmetās tagadējā Riekstukalnā. 1206. gadā vendi pieņēma Romas katoļu ticību un kļuva par Zobenbrāļu ordeņa uzticamiem sabiedrotajiem cīņās pret igauņiem un krieviem. Pamazām saplūda ar Vidzemes latgaļu etnosu.

Hronists Indriķis 1206. gadā raksta, ka "vendi tolaik bija pazemīgi un trūcīgi." Līdzīgi 1208. gadā viņš raksturo militāri spēcīgos Tālavas letus, kuri, hronista vārdiem "pirms ticības pieņemšanas bija necili un nievāti un cieta daudz pārestību no līviem un igauņiem." Nostādot latgaļus un vendus cietēju lomā, Indriķa nolūks bija parādīt, ko iespējams iegūt, noslēdzot savienību ar militāro stipro sabiedroto, kas turklāt ir arī kristīgās ticības izplatītājs[2]

Arī apbedījumos atrastās bagātīgās piedevas neļauj aplūkot Indriķa doto vērtējumu burtiski.

Spriežot pēc Indriķa hronikas, Cēsu nozīme vācu ienākšanas laikā nebija pārāk liela. Tomēr skaidrs, ka saglabājušās ziņas ir nepietiekamas, varbūt pat izkropļotas, tāpēc grūti spriest par toreizējās vendu apmetnes lomu. Savā ziņā pierādījums tam, ka šī vieta raisīja neapšaubāmu interesi, ir Zobenbrāļu ordeņa Cēsu pils celtniecība. Tā bija viena no pirmajām ordeņa celtnēm Baltijā. Nav pamata domāt, ka pils celtniecība blakus Riekstu kalnam būtu sākta aiz mīlestības pret sabiedrotajiem vendiem. Šāds sentimentālisms absolūti nesakrīt ar priekšstatu par ordeni un tā darbību Baltijā. Vienīgais izskaidrojums, kāpēc pils celta tieši šeit, ir svarīgajos tirdzniecības ceļos nozīmīgo Gaujas pārceltuvju kontrole. Katra no tām atrodas 3 - 5 km attālumā no pils un ir viegli kontrolējama.[3]

Pašnosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vendu pilskalns Riekstukalns; aiz pilskalna ordeņa pilsdrupas.

Par vendu kopienas pašnosaukumu īstas skaidrības nav. 13. gadsimtā vendus min tikai hronists Indriķis un Romas pāvests, bet 14. gadsimtā Rīgas arhibīskaps. Kopš tā laika vēstures avotos vendi vairs netiek pieminēti. Taču turpmāk īpašo statusu Cēsu un tās tuvākās apkaimes — Līvu pagasta, dzīvē ieņem Cēsu līvi. Ir pamats domāt, ka vendu pašnosaukums bijis līvi, līdzīgi pārējiem no Kursas uz Vidzemi pārceļojušajiem somugriem. Zināmu norādi uz to varētu dot arī ieraksts Novgorodas pirmajā hronikā, kurā par Novgrodas kņaza Jaroslava Mstislaviča 1218. gada (=6727. gada) karagājienu uz Cēsīm teikts, ka viņš tur cīnījies pret vāciešiem, latgaļiem un līviem.[4]

Vendu nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vendu vārds nereti rada pārpratumus, jo Eiropas vēsturē tas kļuvis par apzīmējumu dažādiem etnosiem (ķeltu veneti Francijā, senie veneti Itālijā, venedu kopapzīmējums dažādām rietumslāvu tautām, kas laika gaitā pakļautas ģermanizācijai, voti Ingrijā). Antīko autoru — Plīnija, Tacita un Ptolemaja — minētais "venedi" nosaukums nav slāvu cilmes. Iespējams, ka te runa par kādu indoeiropiešu etnosu, kas vēlāk sakusa ar lielākām ģermāņu grupām — vandaļiem un gotiem.

Viena no lielākajām autoritātēm slāvu filoloģijā Maksis Vasmers (Max Vasmer) Cēsu nosaukumu Wenden savā "Krievu valodas etimoloģijas vārdnīcā" (Russiches Etymologisches Wörterbuch, 1950-1958), ņemot vērā reģionālās īpatnības, pilnībā atvasina no somugru valodām. Igaunijā, piemēram, sastopami daudzi nosaukumi ar līdzīgu cilmi, (Wendau, Vônnu, Wenden, Wendrama, Weneküla, Wenne.). Redzams, ka nosaukums Wenden (dienvidaustrumos no Hāpsalas) ir identisks senajam Cēsu nosaukumam. Šiem Igaunijas nosaukumiem nav nekā kopīga ar rietumslāvu vendiem vai venetiem Rietumeiropā. Vendu etnosa nosaukums atvasināts no Ventas upes (rakstītajos avotos Wynda, Winda).

Taču Ventas upe daudz ciešāk saistīta ar Ventspils seno nosaukumu (Windau), nevis Cēsīm. Šajā gadījumā Cēsu nosaukums Wenden, kas Indriķa hronikas kontekstā sakrīt ar vendu etnosa nosaukumu, kļūst skaidrāks, raugoties uz Indriķa hroniku kā 13. gadsimta Eiropas vēstures pieminekli, kas sarakstīts plašākā, Centrāleiropas un Rietumeiropas literārā tradīcijā, kur vendu jēdziens bija pazīstams kā seno venetu, tā visdažādāko svešinieku — Romas baznīcas jaunkristīto — apzīmēšanas kontekstā, īpaši attiecībā uz dažādām Svētās Romas impērijā iekļautajām rietumslāvu tautām, kuru vidū Helmoda Bosau (Helmold von Bosau) 12. gadsimta sarakstītajā "Slāvu hronikā" ierindota arī baltu tauta — prūši. Ņemot vērā, ka Indriķa hronika kritiski jāvērtē kā sava laika literatūras materiāls, var izteikt pieņēmumu, ka šeit minētais vendu un no tiem atvasinātais Cēsu (Wenden) nosaukums ir Centrāleiropas hroniku rakstīšanas literārās tradīcijas, pašu vendu etnosa un Kursas vietvārdu (Venta), kā arī Vidzemes un Igaunijas somugru toponīmu sintēzes rezultāts.[5]

Izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jautājumā par vendu izcelsmi ir izteikti visdažādākie pieņēmumi. Virkne pētnieku ir izteikušies, uzskatot tos gan par baltiem — kuršiem (J. Endzelīns) vai zemgaļiem (A.Bīlenšteins), gan somugriemKursas līviem (E. Šnore, Ē. Mugurēvičs), kuronizētiem līviem jeb tāmniekiem (arheologs E. Šturms) vai votiem (Heinrihs Lākmans), gan rietumslāviem.

Kursas somugru izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ventavas un Vanemas jeb Miera Kursas ziemeļdaļā dzīvojošie somugri un Cēsu vendi pārstāvēja vienu etnosu.

Vendu sākotnējā dzīvesvieta Ventas lejtecē ietilpa senās Kursas zemes Ventavas sastāvā (Wynda, Winda). Ventava kā Baltijas somugru apdzīvota zeme izsekojama kopš Sārnates apmetnes laikiem. Baltu un somugru etnisko grupu saskares josla Kurzemē gāja apmēram pa līniju Ventas lejtece, Abava. 11.-12. gadsimtā Ventavu iekaroja kurši. Tas saskan ar hronikā teikto, ka vendus no Ventas lejteces padzinuši kurši. Par pēdējo zināmo Kurzemes etnosu, — skandināvu tirgotāju un sirotāju aktivitāti liecina gan rūnas ("rūnakmens par Ventavu"), gan arheoloģiskie atradumi (ieskaitot t.s. "velna laivas").

Kaut arī hronists kā vendu dzīvesvietu pēc padzīšanas no Kursas min tikai Seno kalnu, nav izslēdzama viņu klātbūtne arī citur. Cēsis, domājams, bija vendu lielākā, taču ne vienīgā dzīvesvieta Vidzemē. Starp daudziem simtiem izpētīto Daugavas lejteces līvu apbedījumu ar tipisku Vidzemes lībiešu kapu inventāru bija pāri ap 20 tādu, kuriem analoģijas bija saskatāmas ar vendu kultūru. Acīmredzot, Indriķa hronikā pieminētā Vendekūlas (Wendeculla) ciemata (tas atradās uz ziemeļiem no Turaidas) tulkojums no Baltija somu valodām vendu ciems (küla lībiski un igauniski, kylä somiski — "ciems") norāda uz tur dzīvojošo iedzīvotāju etnisko piederību un dzimto valodu. 1638. gada zviedru arklu revīzijā minēts Vengulas ciems, vēlāk saukts Turaidas viņģelieši.

Par vendu un Vidzemes līvu valodas līdzību netieši liecina arī priestera un līvu valodas pratēja Daniēla darbība 1206. gadā. Indriķa hronikas X nodaļā redzams, ka šis priesteris sludināja tikai līvu apdzīvotos novados — Salaspils, Lielvārdes, Sidgundas, Remines, Aizkraukles, Turaidas un Dabreļa Satezeles zemēs, no kurienes "devās tālāk pie vendiem". Arī vendi nonāca ordeņa varā sakarā ar līvu apdzīvoto zemju dalīšanu 1207. gadā.

Skopo rakstīto avotu ziņu dēļ vendu problēmu palīdzējuši atrisināt arheoloģiskie izrakumi. Pirmos 11.-13. gadsimta apbēdījumus ar bagātām senlietu piedevām atrada 1888. gadā, ceļot tagadējo Cēsu dzelzceļa staciju. Pēc tam, 1910, gadā zemes darbu gaitā Cēsu ārsts E. Ķivulis konstatēja vēl 11 apbedījumus. Viņš domāja, ka šo kapulauku ierīkojuši latgaļi.

20. gadsimta 30. gadu vidū, vēršoties plašumā arheoloģiskajiem izrakumiem Rīgā, Cēsu apkārtnē un Ziemeļkurzemē, mainījās uzskati par stacijas kapulaukā apbedīto cēsnieku etnisko piederību. Pamatojoties uz jauniegūtajiem materiāliem, E. Šnore 1936. gadā secināja, ka vendi ir līvi, kas, kuršu vajāti, ap 11. gadsimta sākumu pēc īslaicīgas uzturēšanās pie Rīgas nonākuši Cēsīs, kur Riekstu kalnā uzcēluši sev pili — Wendorum castrum.[6][7] 1974. gadā viņa vēlreiz pasvītroja, ka Cēsu stacijas kapulaukā skaidri redzama tur apbedīto kurzemnieciskā izcelsme, tādēļ tos var saistīt ar vendiem.

Izsmeļošu vendu jautājuma historigrāfisko apskatu 1973. gadā publicēja Ē. Mugurēvičs.[8] Salīdzinot kultūrvēsturiskā aspektā izteiktās hipotēzes ar rakstītajiem avotiem, Ventas lejteces, Cēsu, Rīgas pilsētas un rajona arheoloģiskajiem pieminekļiem un vietvārdiem, arī viņš secināja, ka vendi ir Kursas līvu grupa. Plašu apskatu par arheoloģiskajiem pētījumiem Ventas lejtecē Ē. Mugurēvičs publicēja arī 2000. gadā[9]

1980. gada izrakumi Riekstu kalnā no jauna apstiprināja arheologu E. Šnores 1936./74. gadā un Ē. Mugurēviča 1973./2000. gadā publicētos secinājumus par Cēsu vendu izcelsmi no Ventas lejteces apvidus un viņu piederību Kurzemes somugru kultūrai. Ne tikai rotaslietas, bet arī citas materiālās kultūras jomas 1980. gada izrakumos Riekstu kalnā apliecina vendu piederību Baltijas somugriem. Ja latgaļi šajā laikā mājas apsildīja un ēdienu gatavoja galvenokārt māla krāsnīs, tad līvi šim nolūkam izmantoja pavardus. Arī Riekstu kalnā vienīgā labi saglabājusies apkures ierīce bija augstāk minētais pavards, kura izveidojums stipri līdzīgs Daugavas krastā līvu apmetnēs Salaspils Laukskolā un Ikšķilē atrastajiem. Par līvu materiālajai kultūrai raksturīgu piederumu uzskata arī atrasto māla diskveida vertikālo aužamo stāvu atsvaru.

Pēdējā desmitgadē Ziemeļkurzemē bija veikti nozīmīgi arheoloģiskie pētījumi, kas deva jaunus materiālus vendu jautājuma skaidrošanai. Izrakumos Padures (Beltu) pilskalnā un Mežītes pilskalnā, kā arī Mežītes un Lanksēdes kapulaukos, atrastas 11.-12. gadsimta rotas, kurām ir analoģijas Cēsu vendu un Daugavas līvu kapulaukos identificēto vendu sieviešu kapu inventāros. Tas vēlreiz norāda uz Vidzemes vendiem kā Kursas somugriem piederošu etnosu.

Ja salīdzina Daugavas un Gaujas līvu 11.-13. gadsimta apbedīšanas tradīcijas, to skaitā kapu inventārus, ar šī paša laika tradīcijām Ziemeļkurzemē, tad redzamas gan līdzības, gan atšķirības. Turklāt Z-D virzieniem tuva apbedīto orientācija, vienāda vīriešu un sieviešu orientācija attiecībā pret debespusēm raksturīga ne tikai Baltijas jūras somiem, bet arī Volgas somiem (meriešiem, muromiešiem, mordviešiem, mariešiem). Arheoloģiskie materiāli liecina, ka Ziemeļkurzemes somugri (Ventavas un Vanemas) un Cēsu vendi pārstāv vienu etnosu, savukārt vendi un Vidzemes līvi (Daugavas, Gaujas, Metsepoles, Idumejas) bija tuvas, taču ne identas Baltijas somu tautības.

Vendi, kas nepameta Kursu, nonāca kuršu pakļautībā un laika gaitā kuronizējās, bet saglabāja savu valodu. 14. gadsimtā šos kuronizētos vendus sāka dēvēt par līviem (piemēram, Žilbēra de Lanuā aprakstā 1413. gadā)[10], jo viņu valoda bija tuva labāk pazīstamajiem un tolaik vēl savu identitāti nezaudējušiem Vidzemes līviem.

Rietumslāvu izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc krievu arheologa Valentīna Sedova hipotēzes[11] vendi nav cēlušies no kuršiem vai līviem, bet gan no kādas rietumslāvu cilts, kas 6. gadsimtā Tautu staigāšanas laikā no dienvidiem ienākusi tagadējās Kurzemes teritorijā. Savu teoriju Sedovs pamato ar it kā slāviem raksturīgām loka jeb pirkstveida saktām, viena no kurām atrasta Nemunas lejtecē, otra sēļu novadā, bet trešā Ventas lejtecē. Latviešu arheologi noraida šīs hipotēzes pamatotību.[12] Tas, ka minētās saktas saistāmas ar slāviem, ir tikai pieņēmums. Loka saktas no 6.-7. gadsimta galindu kapiem Marija Gimbutiene raksturo kā ģermāņu saktas. Divu saktu atrašana Latvijas teritorijā — pie kuršiem un sēļiem — drīzāk liecina par maiņas sakariem, piemēram, Gotlandē starp 10. gadsimta atradumiem ir daudz baltiem raksturīgo pakavsaktu. Zīmīgi, ka vēl viena loka sakta atrasta netālu no Tallinas, bet tā vairs neiekļaujas Sedova migrācijas teorijā, jo nepārprotami norāda uz ekonomiskiem sakariem.[13]

Kā Cēsu stacijas kapulaukā, tā Riekstu kalnā iegūtie materiāli noraida arheologa V. Sedova hipotēzi par vendu piederību rietumslāviem. Nevienā no šiem pieminekļiem līdz šim nav atrasta neviena slāviskas cilmes senlieta.[14]

Turpmākos Sedova secinājumus par vendiem kā Rīgas un Daugmales dibinātājiem, Cēsu letu sarkanbaltsarkano karogu kā slāvu utt. izmanto Latvijas krievu nacionālisti un PCTVL[15] un viņu Krievijas domubiedri, bieži ignorējot faktu, ka Sedovs nerunāja par krieviem, bet rietumslāviem.

A. Krūkas glezna "Cēsis - Latvijas karoga šūpulis 1279. g.", kurā mākslinieks mēģinājis rekonstruēt latgaļu 13. gadsimta karogu.

Pamatojoties uz hronikas tekstu, Cēsu karogs ir tur dzīvojošo latgaļu simbols.

Tik tiešām to jums sacīt varu,
Ko arī šajā brīdī daru,
Tas letu karogs ir patiess."
(Atskaņu hronika 1998, 9231-9233)

Cēsu līvi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

13. gadsimta beigās pie Cēsu pils piederēja 4 vakas jeb pagasti. No Autīnes novada izveidojās Cēsu pils muižas Avotenes vaka, bet no vendu apmetnes Riekstu kalnā — Līvu vaka. [16] Šajā laikā iepretim Livonijas ordeņa domam rodas Līvu laukums un divas ielas (tagad gan vairs tikai viena — Lielā Līvu iela).[17][18] Cēsu Svētā Jāņa baznīcā Cēsu līviem piederēja līvu sols, līvu lukturi un līvu zvans. Bez tam Cēsīs bija līvu kapsēta, nami, gruntsgabali.[19][20]

Spriežot pēc Indriķa hronikas stāstījuma, ikreiz, kad kādā novadā tikuši kristīti iedzīvotāji, drīz vien celta draudzes baznīca. Domājams, arī Cēsu vendi nebija izņēmums, un, vēlākais, jau nākamajā, 1207. gadā pēc kristietības pieņemšanas 1206. gada rudenī vajadzēja būt uzceltai jaunās draudzes koka baznīcai. Balstoties uz ziņām no Vartbergas Hermaņa Livonijas hronikas, Cēsu Sv. Jāņa mūra baznīca celta 13. gadsimta 80. gados. Iespējams, to uzcēla kādas senākas koka baznīcas — vendu pirmās draudzes baznīcas vietā.

Jāņa Endzelīna brālis, literāts Hermanis Endzelīns uzskatīja, ka viduslaiku avotos minētie Cēsu līvi ir vendu tiešie pēcteči.[21] Par Cēsu līvu saistību ar vendiem rakstīts arī Latvijas vēstures institūta izdotajā grāmatā "Regina in castro Wenda":

"...tiek uzskatīts, ka 17.-18. gs. avotos aprakstītie Cēsu līvi ir 13. gs. minēto vendu pēcteči".[22]

"...Līvu pagastā tiek meklēti arī 13. gs. avotos minētie vendu pēcnācēji".[23]

Šādu viedokli apstiprina fakts, ka kopā ar vācu ieceļotājiem vendi un latgaļi bija vienīgie novada iedzīvotāji. Par baltiem — zemgaļiem un, sākot ar 6. gadsimtu, arī latgaļiem — kā apgabala iedzīvotājiem vairāku gadsimtu garumā vēl pirms vendu ienākšanas liecina vēlā dzelzs laikmeta kapulauki Cēsu apkaimē (Liepiņi, Ģūģeri u. c.) un Āraišu ezerpils, un jau vendu ierašanās sākumā tos ieskāva Autīnes un Tālavas zemes. Nav ziņu par kāda cita somugru etnosa klātbūtni Gaujas kreisajā krastā 13. gadsimtā.

Savukārt vendu un vāciešu ciešā draudzība varētu izskaidrot tās īpašās privilēģijas, kādas viduslaikos baudīja iedzīvotāju grupa, pazīstama kā Cēsu līvi.

Cēsu līvi viduslaikos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nav nekādu drošu avotu, kas liecinātu par vendu un latgaļu apmetņu veidiem un atrašanās vietām Cēsu apkārtnē 11.-12. gadsimtā. Jautājumam par Cēsu līvu dzīvesvietām pilsētā un ārpus tai pievērsušies vairāki autori, pamatojoties galvenokārt uz 17.-18. gadsimtā rakstīto, kartogrāfisko u.c. avotu ziņām. Salīdzinot pēc 1683. gada zviedru revīzijas plāna zīmēto līvu māju izvietojumu Līvu, Avotenes un Priekuļu pagastos ar šī apvidus topogrāfiskajās kartēs redzamajām dabiskajām robežām var secināt, ka Cēsu pilsnovada teritorija senākā variantā it kā sakrīt ar Līvu an Avotenes pagastu robežām 17. gadsimtā. Šajā variantā Cēsu pilsnovada teritoriju no rietumiem un ziemeļiem norobežoja Gauja, ziemeļaustrumos un austrumos — Rāviņu strauts un Vaive, bet dienvidos no Cēsīm — mežaina un purvaina josla. 18. gadsimtā daļu no tās iekļāva Priekuļu pagastā.

Īpaši interesi izraisa sētu grupa, kas atrodas starp Rāviņu strautu, Vaivi, Raunu un Gauju. 17. gadsimtā tā vēl ietilpst Avotenes pagastā, bet 18. gadsimtā Priekuļu pagastā. Tur esošās mājas uzdotas par līvu mājām. Domājams, te atradās tie lauki, kurus zobenbrāļi atņēma Autines latgaļiem un atdeva vendiem, tādējādi izraisot Autines sacelšanos. Pēc sacelšanās apspiešanas latgaļi atguva viņiem atņemtos bišu kokus, bet lauku vietā no ordeņa saņēma atlīdzību. Vēsturnieks I. Šterns uzskata, ka zobenbrāļi atņēma Autines latgaļiem un Satezeles līviem tīrumus, pļavas un lopus tādēļ, ka viņi bija sākuši veidot savas patstāvīgas konventa saimniecības, t.i., muižas uztura sagādei.[24] Iespējams, ka Cēsīm to ierīkošanā zināma loma varēja būt vendiem — Cēsu līviem, kuru vārdā nosauca pagastu un kuru valdījumā nonāca arī Autīnes latgaļiem atņemtās zemes.

Jau kopš 13. gadsimta beigām vendiem Cēsu baznīcā bija līvu sols, lukturis un zvans, kas liets no līvu kapitāla. Līvu zvanā bija iegravēti ne tikai māju vārdi, bet arī līvu zemes karte. Prāvests Baumanis 1767. gadā uzstādīja 41 māju sarakstu, kuru vārdi ielieti līvu zvanā. Sena līvu dzimta, kas vairāku gadsimtu garumā rakstīja savas dzimtas koku, dzīvoja Vaives pagasta "Libertos".[25]

Pirmais zemnieku izcelsmes celtniekmeistars, Līvu pagastā dzimušais Mārcis Sārums (1799-1859) uzskatīja sevi par pēdējo Cēsu lībieti. Reiz uz muižkunga uzsvaru par viņu kā krietnāko latvieti, Sārums atbildējis: "Kungs, es neesmu latvietis, bet Cēsu apgabala pēdējais lībietis."[26] Par saviem mācekļiem viņš pieņēma tikai latviešu jaunekļus, sagatavojot spējīgus līdzstrādniekus. Uz pēdējo atdusas vietu tautā cienīto Mārci Sārumu pavadīja 78 zemnieku zirgu pajūgi.

Skaits[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iegūt pilnīgu priekšstatu par vendu skaitlisko daudzumu Cēsīs 11./12. gadsimtā nav iespējams. Viņu skaits nevarēja būt sevišķi liels tādēļ, ka Ziemeļkursā un Vidzemē dzīvojošo līvu skaits gadsimta mijā vispār bija tikai apmēram 20 000. Turklāt vendi bija cietuši zaudējumus kā pirms pārceļošanas, tā tās laikā un 13. gadsimta krusta karu laikā. Indriķis norāda, ka pēc Senā kalna atstāšanas vendi "aizbēguši pie letiem, dzīvoja kopā ar viņiem turpat...", tātad Cēsu pilsnovadam agrajos viduslaikos 11./12. gadsimtā bija etniski jaukts iedzīvotāju sastāvs.

Fiziskais tips[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neskatoties uz rotaslietu un tērpu palieku labo saglabāšanas pakāpi, joprojām nav antropoloģiski materiālu, kas raksturotu tieši vendu fizisko tipu, jo skeleti slikti vai vispār nebija saglabājušies. Domājams, ka vendi neatšķīrās no vēlā dzelzs laikmeta līviem, ar kuriem viņus saistīja kopīga cilme. Pēc jaunākajiem antropologu pētījumu datiem[27] līvu vīriešiem kopumā bija liels vidējais ķermeņa garums — vairāk nekā 173 cm, šauri pleci un iegurnis, ķermeņa uzbūve vidēji masīva. Sievietēm savukārt bijis vidēji liels ķermeņa garums, vidēji ap 158 cm, šauri pleci un vidēji plats iegurnis. Latvijas vēlā dzelzs laikmeta iedzīvotāju, tai skaitā vendu, vidējais ķermeņa garums Eiropas kontekstā jāuzskata par vienu no lielākajiem. Garāki par līviem tajā laika bija tikai skandināvi, bet daudzu citu, tai skaitā tagadējo Anglijas, Krievijas un Vācijas iedzīvotāju vidējais auguma garums bija mazāks.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurši Jūras kaujā Zundā 1210. gadā; kuršu neiecietība pret vendiem atbilst hronikās aprakstītajam šīs baltu tautas kareivīgumam.
  • Kuršu vajāti, ap 11. gadsimta sākumu pēc īslaicīgas uzturēšanās pie Rīgas nonāca Cēsīs, kur Riekstu kalnā uzcēla sev pili — Wendorum castrum.
  • 1206. gadā pēc līvu zemju kristīšanas vendi labprātīgi pieņem katoļu ticību no priestera Indriķa un kļūst par Livonijas bīskapijas pavalstniekiem. Pēc līvu zemju dalīšanas Zobenbrāļu ordenis iegūst Gaujas labo krastu un Cēsis bija vistālākā pils pie Tālavas un Autīnas robežām. Tajā pašā gadā vendi atļauj apmesties savā pilī zobenbrāļu garnizonam, ko vadīja brālis Bertolds.
  • 1207. gada beigās Rīgas bīskaps un Zobenbrāļu ordenis sadala līvu zemes. Gaujas labā krasta novadi nonāk bīskapa īpašumā, bet upes kreisajā krastā Siguldā un Cēsīs nostiprinās Zobenbrāļu ordenis.
  • 1208. gada 31. janvārī pāvests Inocents III, pārspīlējot katoļu misijas panākumus, ziņo Vācijas prelātiem, ka katoļu ticību pieņēmuši visi līvi, idumieši un vendi, kā arī puse latgaļu ("totam omni Livonian, Idumeos et Wendos cum media pene parte Lettorum").
  • 1208. gada rudenī letu kungi Tālivaldis, Varidotis un Rūsiņš un Cēsu Bertolds vendu pilī parakstīja pret igauņiem vērstu draudzības līgumu. Bertolds vēlāk Cēsu pilī pildījis ordeņa meistara vietnieka amatu. Tāpēc vācieši šo pili un vēlāko mestra rezidenci tolaik sauca par Bertholdsburg, bet Novgorodas un Pleskavas krievi par Pertuev gorod [28].
  • 1209./1210. gada ziemā vendi kopā ar Zobenbrāļu ordeņa Cēsu mestru Bertoldu un latgaļu vecāko Rūsiņu dodas karagājienā uz Igauniju: "Pēc tam, izbeidzoties ar igauņiem noslēgtajam mieram, Bertolds, bruņinieku mestrs no Cēsīm, atsauca pie sevis Rūsiņu ar viņa letiem, kā arī citus letus no Autīnes un ar saviem vendiem virzījās uz Igauniju."
  • 1210. gadā liels igauņu karaspēks aplenca Cēsu veco koka pili, kurā zobenbrāļi toreiz vēl dzīvoja kopā ar vendiem. "Igauņi sakrāva lielas baļķu grēdas un pielika tām uguni, lai aizdedzinātu pili, un no mežiem atvilka lielus kokus ar visām saknēm, no tiem izveidoja kaut ko līdzīgu aplenkumtornim, kuru viņi nostiprināja un nodrošināja ar citiem baļķiem, un, cīnīdamies no apakšas, arī no augšas sīvi uzbruka pils ļaudīm ar uguni un dūmiem." Uzzinājuši par liela līvu un letu karaspēka tuvošanos no Turaidas, igauņi atkāpjas. Cēsnieki un Turaidas Kaupo vīri metas viņus vajāt, bet kaujā ar igauņiem tiek sakauti.
  • 1218. gadā vendu pili aplenca Novgorodas kņaza Jaroslava vadītais krievu karaspēks. Kad šis kņazs "ieraudzīja tik daudz savu dižciltīgo ievainotus un citus — nogalinātus, viņš, saprazdams, ka nespēj ieņemt vendu pili, kaut gan tā ir pati mazākā kastella Līvzemē, ar ordeņa brāļiem sāka runāt miermīlīgu valodu". Pils iemītnieki no sarunām atteicās un krievus "aizdzina ar stopiem projām", kuri "steigšus atstāja zemi". Atriebdamies leti "iebruka Krievzemē, izlaupīja ciematus, nogalināja cilvēkus...un, atriebdamies par savējiem, nodarīja visu iespējamo postu."
  • 1221. gadā Livonijā no jauna iebruka "vairā nekā divpadsmittūkstoš krievu". Pie Cēsīm "ordeņa brāļi ar saviem vendiem devās viņiem pie vārtiem pretī, taču nespēja pretoties lielajam daudzumam, aizdedzināja mājas un ciemu un atkāpās savā pilī".
  • 1225. gadā Romas pāvesta legāts Modenas Viļums ieradās Cēsīs, kur uzslavēja tur sapulcējušos letus un vendus no Zobenbrāļu ordeņa zemēm, ka tie no brīvas gribas un bez kādām kara jukām pirmie bija pieņēmuši kristīgo ticību un pēc tam nekad nebija aptraipījuši kristietības sakramentus. Viņš uzstājīgi piekodināja Zobenbrāļu ordeņa brāļiem — vendu kungiem, lai tie saviem padotajiem neuzliek smagu jūgu un uzticīgi sadzīvot ar viņiem.
Līvu pirmsskolas izglītības iestāde "Birztaliņa" Drabešu pagastā netālu no Cēsīm; Līvu ciemata nosaukumā turpina saglabāties atmiņas par seno Līvu pagastu.
  • 13. gadsimta beigu notikumus aprakstošajā Vecākajā atskaņu hronikā vendi kā tautība jau vairs nav minēti. Palicis tikai vietas apzīmējums Wenden (Cēsis), bet vendu pils atrodas letu zemē un kalpo letu drošībai.
"Šis varonis ar uzcēla
Ar darbošanos varen ņipru.
Cēsīs letiem pili stipru.
(Atskaņu hronika 1998, 635-637)
Labais mestrs Venno to
Ar nodomu vislabāko
Uz Cēsu pili sūtīja,
Jo letu bērniem vaj'dzīga
Bij palīdzība šaisdienās".
(Atskaņu hronika 1998, 689-693)

Vendu pārceltuve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1350. gada 5. februārī Rīgas arhibīskaps Fromholds fon Fifhūzens izsniedz lēņu grāmatu, kurā citu valdījumu vidū minēta arī "vendu pārceltuve". Domājams, ka tā ir vēlākā Lenču jeb Pielekša prāmja vieta, kura pazīstama arī kā Vinduļu pārceltuve. Šis vārds vēl saglabājies tuvējo Vinduļu māju nosaukumā.

Gaujas krasti bija tirdznieciski izdevīga vieta. Iespējams, ka vendi, vismaz daļēji, kontrolēja Gaujas pārceltuves Cēsu apkaimē. Diezgan droši var izteikt domu, ka Cēsu vietā bija sens tirdzniecības ceļu krustpunkts. Vispirms tas bija Rīgas-Pleskavas ceļš, kurā pastāvēja jau kopš neatminamiem laikiem. Netālu no Cēsīm tas sazarojās, raidot sānceļu Raunas virzienā. Vēl viens nozīmīgs maršruts, kura nosacīts galamērķis atradās Cēsīs, bija Sēlijas ceļš, kurš no Lietuvas gāja gar Sēlpili uz Koknesi, bet no šejienes uz Cēsīm. No Cēsīm kā izejas punkta sākās arī vairāki vietējie ceļi. Tiltu nebija, tādēļ pārkļūšanu pār Gauju nodrošināja trīs pārceltuves jeb prāmji. Siļķu prāmi likvidēja 19./20. gadsimtu mijā sakarā ar Raiskuma tilta celtniecību, bet Lenču un Jāņu prāmji darbojās līdz pat 20. gadsimta 60. gadiem.

Nebūtu pareizi noliegt arī Gaujas lomu tirdzniecības sakaros. Tiesa, nav pārlieku daudz ziņu par Gaujas nozīmi tirdzniecībā Cēsu pastāvēšanas pirmajos gadsimtos. Tomēr kaut kādas liecības var iegūt netiešā ceļā. Kādreiz Cēsu pievārtē atradās divas mājas ar Vidzemes vidienei neraksturīgiem nosaukumiem - "Siļķes" un "Pipari". Nav ziņu, ka kādreiz Gaujā būtu zvejotas siļķes un upes krastā audzēti pipari. To ģeogrāfiskais novietojums Gaujas krastā ļauj izteikt pieņēmumu, ka vēl viduslaikos šeit varēja būt kuģu izkraušanas vieta, no kurienes abas mājas tikušas pie saviem Vidzemes vidienei eksotiskajiem nosaukumiem. Par labu šim pieņēmumam varētu liecināt arī vecais ceļš, kurš veda no Cēsīm uz Siļķu prāmi, bet vienlaikus varēja savienot pilsētu ar kuģu izkraušanas vietu.

Vendu mantojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 16. gadsimtam latvieši bija asimilējuši vendus, taču viņu liecību saglabā Cēsu vāciskais nosaukums Wenden, Līvu laukums un Lielā Līvu iela, Līvu ciemata nosaukums un vairākas citas novada vēstures liecības.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Heinrici Chronicon Livoniae, X.14.: Wendi autem humiles erant eo tempore et pauperes utpote a Winda repulsi, qui est fluvius Curonie, et habitantes in Monte Antiquo, iuxta quem 1206. (latīniski)
  2. Indriķa hronika, Rīga, Zinātne, 1993., 378. lpp.
  3. Quo vadis, Cēsis? Vēsture un mūsdienu nosacījumi pilsētas attīstībai. Cēsu pašvaldības aģentūra. Vidzemes Vēstures un tūrisma centrs, Daumants Vasmanis // Cēsis pirms Cēsīm, 2007., 121.-123. lpp. ISBN 978-9984-39-235-6
  4. Novgorodas hronika
  5. Cēsis — Latvijas vēstures simbols, 2012, Kaspars Kļaviņš // Cēsu senie iedzīvotāji — vendi — letgaļu un lībiešu zemēs 10.-13. gadsimtā; 7., 8. lpp.
  6. Kuršu senlietu atradumi Rīgā E. Šnore // Senatne un māksla. — III. —Rīga, 1936. —73.-75. lpp.
  7. Pārskats par arheoloģiskajiem izrakumiem pie Cēsu dzelzceļa stacijas no 20.-26. IX 1946. g. — Latvijas vēstures institūta arhīvs, Nr. 44.
  8. Проблема вендов в период раннего феодализма в Латвии, Мугуревич Э. // Berichte über dem II Internationalen Kongress für Slawische Archäologie. — Bd. II. — Berlin, 1973. -S. 291-299.
  9. Arheoloģiskie pētījumi Ventas lejteces apgabala dzelzs laikmeta un viduslaiku pieminekļos. Izrakumi Zlēkās, Ē. Mugurēvičs // Arheoloģija un etnogrāfija. — 20. laidiens. — Rīga, 2000. —74.-88. lpp.
  10. Lanuā ceļojuma apraksts pa Livoniju
  11. В.В. Седов. Славяне в древности. Мocквa, 1994 (kopsavilkums angliski)
  12. Guntis Zemītis. Politikā var iejaukt pat vendus. Latvijas Avīze, 16.04.2009. (latviski)
  13. Guntis Zemītis. Vendu jautājums un arheoloģijas avotu iespējas tā risinājumā
  14. Quo vadis, Cēsis? Vēsture nu mūsdienu nosacījumi pilsētas attīstībai, 2007 // Jānis Apals, Cēsis un vendi, 38.lpp
  15. Kurzemes kosmopolīti PCTVL
  16. Vaives pagasts laiku līkločos
  17. Cēsu vecpilsēta
  18. Līvu laukums Cēsīs
  19. Priekuļu pagasta vēsture
  20. Caune M. Cēsis 14.-18. gadsimtā: plānojums, apbūve un iedzīvotāji // Cēsīm 800. Quo vadis, Cēsis? - 159. lpp.
  21. Endzeliņš H. Skats Cēsu pilsētas un novada pagātnē.- Cēsu kūrorta komiteja, 1936. -144.-153.lpp; Vasmanis D., Vilka A. Par Līvu pagastu pie Cēsīm // Cēsu novada vēsture. - 1. sēj. - 83.lpp.
  22. Regina in castro Wenda, 81.lpp
  23. Regina in castro Wenda, 84.lpp
  24. Latvijas vēsture 1180.-1290. Krusta kari. Šterns I., — Rīga, 2002. — 198. lpp
  25. Vaive pagasts laiku līkločos
  26. Mārcis-Podiņš-Sārums
  27. Latvijas iedzīvotāju ķermeņa uzbūves izmaiņas pēdējo divu gadu tūkstošu laikā, Gerhards G., Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. — Rīga, 2004. — Nr. 1. — 11.-14. lpp.
  28. Švābe, A. Straumes un avoti. III sējums. Linkolna (Nebraska): Pilskalns, 1965. 393 lpp. (latviski)

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ceļvedis Latvijas senvēsturē. Arnis Radiņš. Zvaigzne ABC, 1996. ISBN 9984-04-260-X
  • Regina in castro Wenda. LU Latvijas vēstures institūta apgāds, 2011. ISBN 978-9984-824-24-6
  • Āraiši senlaikos, Jānis Apals, Zigrīga Apala. Nodibinājums Āraišu Ezerpils Fonds, 2006. ISBN 9984-19-988-6
  • Arheoloģiska ceļvedis latviešu un Latvijas vēsturē. Arnis Radiņš. Neputns, Rīga, 2012. ISBN 978-9984-807-93-5
  • Arheoloģija un etnogrāfija. XXVI. Vendu jautājums Latvijas auzvēsturē. Zinātne, 2012. ISBN 978-9984-879-40-6