Līvu zemes

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Līvzeme)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmets, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija, Livonijas ordenis, Rīgas arhibīskapija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas karaliste, Rīgas brīvpilsēta
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals, Kurzemes kolonijas
Livonijas hercogiste, Inflantijas vaivadija
Zviedru Vidzeme, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudzes, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Oberosts, Latviešu strēlnieki, Iskolats
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Satversmes sapulce, Autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms
Otrais pasaules karš, Vācbaltiešu izceļošana no Baltijas valstīm, Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Līvu zemes [1] vai Līvzeme (latīņu: Livonia, vācu: Livland) bija atsevišķas līvu pilsnovadu apvienības viduslaikos, kas pirmo reizi pieminētas 11. gadsimta vikingu rūnakmeņu uzrakstos. Livonijas krusta karu perioda sākumā 1188. gada 1. oktobrī izveidoja Livonijas bīskapiju, vēlāk Livonijas bīskaps Alberts un Zobenbrāļu ordenis pakāpeniski pakļāva un sadalīja Gaujas līvu un Metsepoles zemes (1207), vēlāk arī Daugavas līvu (1211) zemes. Turpretī Kursas pārsvarā līvu apdzīvotās zemes (Vanema un Ventava) noslēdza miera līgumus ar Zobenbrāļu ordeni un Rīgas domkapitulu (t. s. Miera Kursa 1230. gadā) un Romas pāvesta vietvaldi Alnas Balduīnu 1231. gadā.

Tikai pēc letgaļu, igauņu, kuršu un zemgaļu pilnīgas pakļaušanas 13. gadsimta beigās Līvzemes nosaukumu pakāpeniski sāka lietot kā apzīmējumu daudz plašākam ģeogrāfiskajam reģionam Baltijas jūras austrumu krastā (Livonijas konfederācijai), kas aptuveni atbilst mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijai.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līvu senči dzīvojuši Kurzemes ziemeļos jau kopš vidējā neolīta perioda (ap 3400.—2300. gadu p.m.ē.). Viņu kultūra piederēja ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras lokam. Arheoloģiskie izrakumi Sārnates apmetnes vietā dod priekšstatu par līvu senču dzīves apstākļiem šajā laikmetā. Spriežot pēc līvu personvārdu etimoloģijas un apbedījumiem (t.s. "velna laivas"), viņu etnoģenēzi un kultūru jau no Bronzas laikmeta stipri ietekmēja ziemeļģermāņu ciltis. Viņiem bija cieši kultūras sakari ar tām Baltijas somu ciltīm, kas dzīvoja Sāmsalā, Rietumigaunijā (Ridala) un Somijas dienvidrietumu daļā. Iespējams, ka šo cilšu senais pašnosaukums bija "sāmi", no kā cēlies gan Sāmsalas, gan Somijas nosaukumi. 11. gadsimta līvi pēc neveiksmīgiem kariem ar kuršiem pārcēlās no Vanemas (līvu: vecā zeme) pāri Rīgas jūras līcim uz Vidzemes rietumu krastu, apmezdamies arī tālāk uz austrumiem zemes iekšienē, Gaujas un Daugavas baseina rietumu daļās. Šī pārcelšanās izraisīja ilgstošus konfliktus ar zemgaļiem, kas pirms tam bija dzīvojuši šajā teritorijā.

Rakstītajos vēstures avotos līvi pieminēti vikingu laiku sāgās un senkrievu hronikās. Teiksmainajā 8. gadsimta Brovallas kaujā līvi cīnījušies dāņu ķēniņa pusē sava karavadoņa Gēra (latīņu: Ger Livicus) vadībā. Savukārt senākais zināmais Līvzemes nosaukums Iflanti atrasts uz Trosas rūnu akmens. Arheoloģiskie izrakumi Daugmales pilskalnā un citur liecina, ka Daugavas un Gaujas lejteces līvu etnoģenēzē piedalījušies zemgaļi un skandināvi. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ Livonijas krusta karu sākuma līvi kļuva par vācu krustnešu galvenajiem sabiedrotajiem. 13. gadsimta sākumā līvu apdzīvotajā teritorijā Daugavas lejtecē tika nodibināta Livonijas bīskapija ar Rīgu kā galveno pilsētu, kurai 1204. gadā uzbruka lietuviešu sabiedrotie Aizkraukles un Lielvārdes līvi. Jau 1202. gadā līvu zemju iekarošanai tika izveidots Zobenbrāļu ordenis, kura karagājienos vēlāk piedalījās arī kristītie līvu karavīri.

Igauņu Jurģa nakts sacelšanās iespaidā arī līvi 1345. gadā ievēlēja savu ķēniņu un vēlējās atbrīvoties no Livonijas ordeņa mestra virsvaras. Vartbergas Hermaņa Livonijas hronika aprakstā par Lietuvas dižkunigaiša Aļģirda iebrukumu Līvzemē pieminēts, ka kāds vārdā nenosaukts līvu vecākais (latīņu: quidam Livo de senioribus dicens), kuru iedzīvotāji bija izvēlējuši par savu ķēniņu (regem constitutum) Siguldā ticies ar dižkunigaiti un piedāvājis kopā ar viņu iekarot visu zemi un padzīt Livonijas mestru Burhardu. Leišu lielkungs atbildējis: "Zemniek, tu nebūsi te karalis" un pavēlējis viņam nocirst galvu.[2]

Galvenās līvu zemes krusta karu laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidzemes līvu zemes (VEINALA, THOREDA, METSEPOLE) un Kursas līvu zemes (SAGGARA, WANEMA) ap 1200. gadu (R. Vitrams, 1939, 1954).
  • Daugavas līvu zeme (Veinala). Pirmais katoļu priesteris šajā novadā bija Meinards, kas uzcēla Ikšķiles un Salaspils baznīcas
  1. Ikšķiles līvu pilsnovads, no 1201. gada pārvaldīja bīskapa vasalis Konrāds no Meiendorpas, vēlāk arī znots Jersikas ķēniņam, kurš viņam dāvāja daļu no savas valsts
  2. Salas līvu pilsnovads, kuru pārvaldīja līvu vecākais Ako. Katoļu priesteris līdz 1206. gadam bija Johans.
  3. Rīgas līvu pilsnovads, kuru pārvaldīja līvu vecākais Aso, kristīts 1200. gadā
  4. Lielvārdes līvu pilsnovads, no 1201. gada pārvaldīja bīskapa vasalis Daniēls, bet līvu vecākais bija Uldevene.
  5. Aizkraukles līvu pilsnovads, kurā valdīja līvu vecākais Vievaldis 1219. gadā
  1. Gaujas labā krasta pilsnovads ar Turaidas, Krimuldas pilīm, kuru pārvaldīja līvu vecākie Anno, Kaupo, vēlāk Vesiķis
  2. Lēdurgas pilsnovads pie Metsepoles zemes robežas (tagadējais Lēdurgas pagasts)
  3. Satezeles zeme jeb Dabreļa zeme - Gaujas kreisā krasta pilsnovadi, kuru pārvaldīja vecākie Dabrelis un Ninnus
  • Metsepoles zeme (Metsepole). Pirmais katoļu priesteris šajā novadā bija Aleksandrs
  • Idumejas zeme. Tās iedzīvotāji idumieši bija radušies līvu un baltu cilšu sajaukšanās rezultātā. Pirmais katoļu priesteris šajā zemē bija Alebrands, kas uzcēla Straupes baznīcu
  1. Rozulas pilsnovads pie Metsepoles un Imeras robežām (tagadējais Stalbes pagasts).
  • Vanemas zeme (Wanema - "senā zeme") Kurzemes ziemeļaustrumos jeb Miera Kursa, kuras kultūrā bija stipra Sāmsalas iedzīvotāju un vikingu ietekme
  1. Usmas zeme ("jaunā zeme") pie Usmas ezera (tagadējais Usmas pagasts)
  • Ventavas zeme (Saggara) Kurzemes ziemeļrietumos Ventas upes lejtecē, kur līdz 12. gadsimtam mita vendi.

Līvzemes iekarošana un sadalīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Indriķis Šterns. Latvijas vēsture 1180-1290. Krustakari. Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2002, 111 lpp. "... plašākā sociālā vienība Senlatvijā bija atsevišķas maztautas — kurši, zemgaļi, latgaļi, sēļi un lībji, kas tālāk dalījās ciltīs, kurām bija sava teritorija jeb "zeme", jeb valsts."
  2. Indriķis Šturms. Latvijas vēsture 1290-1500. Rīga, Daugava, 1997. 400 lpp.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Latvijas Vēsture. Indriķis Šterns „1180 - 1290 krustakari”. — Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2002. ISBN 9984601889

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]