Krimas karš

Krimas karš
	Daļa no Krievu—turku kari
	; Franca Roboda panorāmas gleznojuma „Sevastopoles aplenkums” (1904) fragments.
Datums	1853. gada 16. oktobris—1856. gada 30. marts
Vieta	Krimas pussala,; Balkāni,; Melnā jūra,; Baltijas jūra,; Klusais okeāns
Iznākums	Sabiedroto uzvara, Parīzes līgums
Karotāji
Sabiedrotie:; Francijas Otrā impērija; Osmaņu impērija; Lielbritānijas impērija; Sardīnijas Karaliste Kaukāza imamāts	Krievijas Impērija Grieķu brīvprātīgie
Komandieri un līderi
Abdulmedžids IImams Šamils	Nikolajs I; Eduards Totlēbens
Spēks
Francija 309 268; Osmaņu impērija 165 000; Lielbritānija 107 864; Sardīnija 21 000	Krievijas Impērija 324 478 (888 000 mobilizēti); Grieķija 1000
Zaudējumi
Francija 135 485; Osmaņu impērija 45 400; Lielbritānija 40 462; Sardīnija 2166; nogalināti, ievainoti un miruši slimību dēļ	210 000 ; nogalināti, ievainoti un miruši slimību dēļ

Krimas karš (1853—1856) risinājās starp Krievijas Impēriju un sabiedrotajiem: Franciju, Lielbritāniju, Sardīniju un Osmaņu impēriju. Galvenā karadarbība notika Krimas pussalā un Melnajā jūrā, bet atsevišķas operācijas tika īstenotas arī Baltijas jūras piekrastē, Anatolijā, Kaukāzā, Baltajā jūrā un Klusajā okeānā.

Norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1853. gadā Krievijas Impērijas kara flote sagrāva Osmaņu impērijas floti Sinopas piekrastē. 1854. gadā Krimas karā iesaitījās arī Francija un Lielbritānija, vairāk nekā gadu ilga Sevastopoles aplenkums. Pēc Sevastopoles cietokšņa krišanas sākās miera sarunas, kas beidzās ar Parīze līguma noslēgšanu 1856. gada martā.

Saskaņā ar miera līgumu Krievijas Impērija nedrīkstēja izveidot kara floti Melnajā jūrā, bet Moldāvijas un Valahijas provinces ieguva lielu autonomiju. Krievijā uzsāka vērienīgas reformas un notika demilitarizācija.

Kara raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krimas karu uzskata par pirmo „moderno” militāro konfliktu, kurā izmantoja tādas tehnoloģijas un metodes, kas pagrieza militārās nozares attīstību jaunā virzienā.^[1] Krimas karā pirmo reizi taktiski tika pielietots dzelzceļš un telegrāfs, kā arī Minjē lode, kas vairāk bija atbildīga par postošajiem ievainojumiem kaujas laukā. Tāpat Krimas karš bija viens no pirmajiem militārajiem konfliktiem, kura gaita plaši tika atspoguļota rakstiskās liecībās un fotogrāfijās. Kara korespondentu sniegtās ziņas sasniedza visas karā iesaistītās puses, attiecīgi lielāku nozīmi nekā agrāk konflikta norisē spēlēja sabiedrības viedoklis.

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krimas karš noveda pie Krievijas Impērijas finanšu sistēmas sabrukuma, Krievijas rubļa vērtība samazinājās vairāk nekā divas reizes. Krīze ieilga, 1867. gadā Krievijas Impērija bija spiesta pārdot Aļasku ASV par 7,2 miljoniem ASV dolāru.
Krievijas Impērijā sākās ekonomiskās reformas un 1861. gadā notika dzimtbūšanas atcelšana.
Krimas kara sakāves noveda pie militārajām reformām Krievijā, atcēla 25 gadu militāro dienestu.
1857. gada 26. janvārī izdeva dekrētu par pirmā impērijas dzelzceļa tīkla izveidi.