Eduards Totlēbens

Francis Eduards fon Totlēbens; Franz Eduard Graf von Tottleben
Personīgā informācija
Dzimis	1818. gada 20. maijā ; Jelgava, Kurzemes guberņa (tagad Latvija)
Miris	1884. gada 1. jūlijā (66 gadi); Bādzodene, Vācijas impērija (tagad Vācija)
Tautība	vācbaltietis

Francis Eduards fon Totlēbens (Franz Eduard Graf von Tottleben (Todleben), krievu: Эдуард Иванович Тотлебен; 1818. gada 20. maijs — 1884. gada 1. jūlijs) bija Latvijā dzimis vācbaltiešu izcelsmes Krievijas Impērijas armijas ģenerālinženieris, cietokšņu būves speciālists, militārais teorētiķis.

Dzīvesgājums

Dzimis 1818. gada 8. maijā (pēc jaunā stila, 20. maijā) Jelgavā. Tēvs Johans Henrihs Totlēbens (1781.-1855.), vecas tīringiešu muižnieku dzimtas Kurzemes atzara pārstāvis (grāfa Gotloba Totlēbena radinieks), 2. ģildes tirgotājs. Māte Anna Sibilla, dzimusi Candere (Anna Sybilla Zander). Mācījās kadetu skolā Rīgā, pēc tam inženieru skolā Pēterburgā (1832.—1836.). Veselības problēmu dēļ skolu neabsolvēja, toties karjera armijas inženiertehniskajos spēkos bija spīdoša. 1878. gadā (25 gadu jubilejā kopš atskanējusi pirmā Sevastopoles aizstāvēšanas zalve Krimas karā) iecelts par grāfu. 1879. gadā Odesas ģenerālgubernators. 1880.—1884. Ziemeļrietumu apgabala (Viļņas) ģenerālgubernators. Slavens ir skaistais parks Totlēbena īpašumos pie Ķēdaiņu pilsētas, kur viņš uzcēla pili un minaretu. Miris 1884. gada 19. jūnijā (pēc jaunā stila 1. jūlijā) Bādzodenas kūrortā Vācijā. Apbedīts Ķedainu luterāņu baznīcas kapsētā, pēc tam pārapbedīts Brāļu kapos Sevastopolē. Viņa vārdā bija nosaukts Totlēbena bulvāris Rīgā.

Militārā karjera

Dienestu sāka Rīgas garnizona inženieru komandā, 1840. gadā viņu pārcēla uz sapieru mācību bataljonu, tad nosūtīja uz Kijevas sapieru skolu. Kā sapieru komandas komandieris piedalījās Kaukāza karā (1848—1850), iecelts par ģenerāļa K. Šildera adjutantu. 1851. gadā paaugstināts par gvardes inženieri un vadīja gvardes sapieru bataljona apmācību Pēterburgā.

Krimas kara laikā viņu 1854. gadā nosūtīja uz Donavas fronti, kur par kaujas nopelniem viņu paaugstināja par tranšejmajoru. Pēc tam Totlēbenu pārcēla uz Sevastopoles nocietinājumu izbūves organizēšanu. Tika paaugstināts par ģenerāladjutantu (dienesta statuss, ko piešķīra tikai ģenerāļiem un ģenerālleitnantiem, uzņemot tos imperatora svītā). 1856. gadā viņš atgriezās Pēterburgā vadīt Kronštates cietokšņa modernizēšanu. 1859. gadā iecelts par kara ministrijas inženierlietu departamenta vadītāju.

1863. gadā Totlēbenu iecēla par armijas ģenerālinspektora vietnieku, viņš vadīja Krievijas Impērijas rietumu cietokšņu izbūvi un modernizāciju Nikolajevā, Dinaburgā, Viborgā, Sveaborgā, Daugavgrīvā un Ņevas grīvā. 1871.—1875. gados vadīja Krievijas Impērijas pierobežas nocietinājumu modernizēšanu. 1876. gadā viņu iecēla par Melnās jūras piekrastes aizsardzības organizatoru.

1877. gada 2. septembrī, kara ar Osmaņu impēriju laikā norīkots uz Pļevnu, glābt armiju no iestrēgšanas ieilgušā aplenkumā. Pēc Pļevnas ieņemšanas Totlēbenu iecēla par austrumu grupas komandieri, 1878. gada februārī par frontes virspavēlnieku, bet 1879. gadā par Odesas kara apgabala karaspēka virspavēlnieku.

Apbalvojumi

2. pakāpes Sv. Jura ordenis (орден св. Георгия 2-й ст.),
Apustuļa Andreja ordenis (орден св. Андрея Первозванного).

Sarakstītie kara teorijas darbi

Défense de Séwastopol (Pēterburga, 1864)

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Eduards Totlēbens.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)