Kviteja

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Kviteja
Kvitøya
Kviteja
Kviteja (Svalbāra)
Kviteja
Kviteja
Kvitejas izvietojums Svalbāras arhipelāgā
Ģeogrāfija
Izvietojums Ziemeļu ledus okeāns
Koordinātas 80°09′05″N 32°35′37″E / 80.15139°N 32.59361°E / 80.15139; 32.59361Koordinātas: 80°09′05″N 32°35′37″E / 80.15139°N 32.59361°E / 80.15139; 32.59361
Arhipelāgs Svalbāra
Platība 682 km²
Augstākais kalns 410 m
Administrācija
Karogs: Norvēģija Norvēģija
Teritorija Svalbāra
Demogrāfija
Iedzīvotāji 0
Kviteja Vikikrātuvē

Kviteja (norvēģu: Kvitøya — ‘Baltā sala’) ir Norvēģijai piederoša neapdzīvota sala Arktikā, piektā lielākā no Svalbāras arhipelāga salām.[1]

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Barenca sala izvietojusies arhipelāga ziemeļaustrumos un ir Norvēģijas tālākais austrumu punkts. 99% no salas teritorijas aizņem 410 m augsts ledus kupols. No ledus brīvajos apgabalos salas dienvidrietumos un ziemeļaustrumos valda arktiskais tuksnesis. Visu salas teritoriju aizņem Ziemeļaustrumu Svalbāras dabas rezervāts.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salu atklāja holandiešu jūrasbraucējs Korneliss Giless (Cornelis Giles) 1707. gadā un ilgu laiku tā tika dēvēta par Gilesa Zemi. Tagadējā vārdā to nosauca norvēģu vaļu mednieks Juhans Hjellsens no Trumses 1876. gadā (sākotnēji — Hvidøen).

Memoriāls par godu Andrē ekspedīcijai

Kviteja ir Salomona Andrē 1897. gada gaisa balona ekspedīcijas bojāejas vieta. Ekspedīcija ar ūdeņradi pildītā gaisa balonā plānoja no Svalbāras sasniegt Ziemeļpolu.

1897. gada 11. jūlijā Andrē kopā ar diviem pavadoņiem — fiziķi un fotogrāfu Nilsu Strindbergu un inženieri Knutu Frenkelu — pacēlās no Danskejas arhipelāga ziemeļrietumos paša konstruētā ar ūdeņradi pildītā gaisa balonā Örnen (‘Ērglis’). Ekspedīciju atbalstīja Zviedrijas Karaliskā zinātņu akadēmija un tā bija izraisījusi lielu sabiedrības uzmanību. 14. jūlijā, pēc trīs dienu grūta ceļojuma aptuveni 475 km garumā, gaisa balons tika nosēdināts uz pakledus Ziemeļu Ledus okeānā, jo tālāk lidot vairs nespēja dēļ apledojuma un ūdeņraža zuduma. Lai gan ekspedīcija bija labi sagatavota šādai situācijai un iespējamajai ceļošanai pa okeāna ledu, atpakaļceļš līdz sauszemei izvērtās sarežģīts. Tikai 6. oktobrī viņi sasniedza Kviteju, kur spēja izveidot nelielu nometni vienīgajā no ledus brīvajā vietā.[2]

Domājams, ka ekspedīcijas dalībnieki turpat arī gāja bojā tuvāko nedēļu laikā. Par iespējamajiem nāves cēloņiem tiek minēta trihineloze, leduslāču uzbrukumi un saindēšanās ar ogļskābo gāzi no petrolejas prīmusa, ko izmantoja telts apsildīšanai. Viņu nometni, tostarp Andrē dienasgrāmatas atliekas un fotouzņēmumu negatīvi, tika atrasta 1930. gadā norvēģu polārpētnieku ekspedīcijā. Tāpat tika atrasti visu tās dalībnieku līķi, kas ar godu tika pārvesti un apbedīti Zviedrijā.

Salā par godu ekspedīcijas dalībniekiem uzstādīts piemiņas memoriāls.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]