Līdija

Līdijas teritorija ap 547. gadu p.m.ē. Mazāzijas pussalā. Ar sarkanu līniju iekrāsota Līdijas robeža 7. gadsimtā p.m.ē.

Līdija (sengrieķu: Λυδία, latīņu: Lydia turku: Lidya) bija valsts Mazāzijā pie Egejas jūras, kas pastāvēja no 12. gadsimta p. m. ē. līdz 546. gadam p. m. ē. Pēc Līdijas sabrukuma tās teritorijā izveidojās Mīnoja. Mūsdienās šī teritorija atrodas Turcijā. Blakus, Hermas kreisajā krastā atradās Magnisija (tagad Manisa), Sipila ziemeļu nogāzē. Gigejas ezera krastā vēl joprojām var manīt pilskalnu paliekas un apbedījumus, no Efesas gāja lielceļš uz Līdijas galvaspilsētu Sardiem. Visā valsts teritorijā atradās auglīgas lauksaimniecības zemes. Valsts bija bagāta ar zirgiem, labu vīnu, safrānu, cinku un citiem metāliem, jo īpaši zeltu, kas tika iegūts daudzajās Līdijas zelta raktuvēs.