Sardi

Sardi
Sardi
	Σάρδῑς
	Sardu ģimnāzijs.
	Sardi
Atrašanās vieta	Turcija
Reģions	Līdija
Koordinātas	38°29′19″N 28°02′25″E / 38.48861°N 28.04028°EKoordinātas: 38°29′19″N 28°02′25″E / 38.48861°N 28.04028°E
Veids	Apdzīvota vieta
Vēsture
Kultūras	Sengrieķu, Romiešu
Piezīmes
Izrakumi	no 1910. gada
Arheologi	Hovards Butlers
Stāvoklis	Drupas

Sardi jeb Sardas (sengrieķu: Σάρδῑς) bija viena no lielajām senās pasaules pilsētām, vairāk pazīstama kā Līdijas galvaspilsēta. Atradās Mazāzijā pie Paktolas upes, Tmolas kalna pakājē, no kurienes paveras plašs skats uz visu Hermas upes ieleju. Sardu pirmkristiešu draudze tiek minēta Jāņa atklāsmes grāmatā kā viena no septiņām Apokalipses draudzēm.^[1]

Sardu drupas atrodas ap 75 km uz austrumiem no Turcijas pilsētas Izmiras, netālu no Salihli pilsētas. Daudzi nozīmīgi atradumi no Sardiem (piemēram, vēlā Romas perioda mozaīkas un skulptūras, 6. gadsimta pr.Kr. vidus bruņucepure, dažādu periodu keramika u.c.) atrodas Manisas arheoloģijas muzejā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

7. gadsimtā pr.Kr. Sardi bija varenās Līdijas valsts galvaspilsēta, kur pirmo reizi vēsturē tika kaltas zelta un sudraba monētas. Visā antīkajā pasaulē ar savām bagātībām kļuva slavens Sardu ķēniņš Krēzs. Viņš valdīja no 560. līdz 546. gadam pr.Kr., kad Sardus iekaroja persieši Kīra vadībā. Šie Līdijas vēstures notikumi dod vielu Hērodota "Vēstures" pirmajai grāmatai, bet pirmo reizi sengrieķu literatūrā pilsēta tiek pieminēta Aishila traģēdijā "Persieši". Par to, kā persieši iekaroja Sardus "vēstures tēvs" stāsta šādi:

“

Tikai vienā vietā senais Sardu ķēniņš Melejs neapnesa apkārt lauvēnu, kuru tam dzemdēja sagūstītā lauvene (kaut arī telemesieši pareģoja viņam, ka Sardi būs neieņemami, ja lauvu apnesīs apkārt pilsētas mūriem). Bet Melejs pavēlēja apnest lauvu ap pārējo mūri, kur cietoksnis uzbrukumā bija viegli ieņemams. Bet šo vietu viņš atstāja neaizsargātu, jo tā bija nepieejama un stāva [dabiskā veidā]. Šī pilsētas daļa ir vērsta Tmolas virzienā. [Persiešu nometnē mītošais] mardietis Hirojads iepriekšējā dienā redzēja kā kāds līdietis nokāpa lejā no akropoles pakaļ nokritušajai bruņucepurei un uznesa to augšā. Hirojads ievēroja šo vietu, un pēc tam pats šeit uzkāpa uz mūra, bet aiz viņa arī citi persieši. Pēc tam, kad liela karavīru nodaļa atradās uz pilsētas mūriem, Sardi tika ieņemti un visa [lejas] pilsēta nopostīta.^[2]

”

Ahemanīdu laikā no šejienes sākās "ķēniņu ceļš", kurš veda austrumu virzienā uz Sūzām. Zaudējot galvaspilsētas statusu, Sardi saglabāja savu nozīmi kā persiešu un seleikīdu satrapijas, bet vēlāk arī kā romiešu provinces Līdijas galvenā pilsēta. Romieši Sardus ieguva 133. gadā pr.Kr. saskaņā ar Pergamas valdnieka Attala testamentu. Pateicoties Plutarha ziņai ir zināms, ka pilsoņu kara gaitā no 44.—42. gadamMarks Jūnijs Bruts, tajā laikā Maķedonijas vietvaldis ar prokonsula impēriju, veicot tiesu, nosodīja savu pirmskara palīgu Lūciju Ocellu par sardiešu naudas piesavināšanu, tādējādi atņemot tam pilsonisko godu.^[3] 17. gadā Sardus izpostīja spēcīga zemestrīce, taču vēlāk tie tika atkal atjaunoti. Tas iedvesa pilsētā jaunu dzīvību, tās uzplaukums turpinājās arī Bizantijas laikā.

Tibērija laikā Sardos dzīvoja daudz izceļotāju no Jūdejas, kas izmantoja dažādas privilēģijas. Apustuļu laikā šeit izveidojās kristiešu kopiena, par ko liecina Jāņa Atklāsmes grāmata 3:1-5. Vēlāk Sardos bija kristiešu bīskapu sēdeklis. Viens no Sardu metropolītiem bija martīrs Eifimijs, kas cieta ikonoklasma laikā.

Sadusmotu gotu pulki Arkādija valdīšanas laikā nopostīja Sardus. Senā pilsēta galīgi iznīcināta tika Tamerlana iebrukuma laikā 1402. gadā.