LGBT politiķi
LGBT politiķi ir politiķi ar netradicionālu seksuālo orientāciju, kura ir kļuvusi zināma plašākai sabiedrībai.
LGBT politiķi joprojām ir retums vairumā pasaules valstu. Valstīs, kur vēl neviens politiķis nav atklāti atzinis savu no vairākuma atšķirīgo seksuālo orientāciju, "pirmajam" to izdarīt vienmēr ir vissarežģītāk. LGBT politiķu atklātībai un redzamībai vienmēr nozīmīga loma citu homoseksuāli, biseksuālu vai transseksuāli cilvēku publiskai redzamībai.
Hārvijs Milks
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Viens no uzskatāmākajiem piemēriem ir Hārvijs Milks, kurš bija pirmais atklātais homoseksuālais politiķis, kurš jebkad ticis ievēlēts kādā Kalifornijas štata publiskā amatā. Īpaši redzams viņš bija 20. gadsimta 70. gados — laikā, kad Rietumu pasaulē LGBT kopienā noritēja pretestības kustība. Milks, neslēpdams savu seksuālo orientāciju, veicināja LGBT cilvēkus vairs neklusēt par savu seksualitāti. 1978. gadā viņš tika nogalināts kopā ar toreizējo Sanfrancisko mēru Džordžu Moskoni, bet tas tikai pastiprināja viņa aizsākto kustību. Tā rezultātā tūkstošiem cilvēku atklāja savu no vairākuma atšķirīgo seksuālo orientāciju.
Mūsdienu politiķi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Bertrāns Delano (1950), Parīzes mērs (2001—2014)
- Gvido Vestervelle (1961), Vācijas ārlietu ministrs (2009—2013)
- Jouhana Sīgurdardoutira (1942), Islandes premjerministre (2009—2013)
- Klauss Voveraits (1953), Berlīnes mērs (2001—2014)
- Peka Hāvisto (1958), Somijas parlamentārietis, prezidenta amata kandidāts 2012. gada vēlēšanās
- Pims Fortains (1948 — 2002), Nīderlande
- Roks Žilinsks (1972), pirmais atklātais LGBT parlamentārietis Lietuvā
- Edgars Rinkēvičs (1973), Latvijas ārlietu ministrs (2011 — 2023), Latvijas Valsts prezidents (no 2023. gada)
- Marija Golubeva (1973), Latvijas iekšlietu ministre (2021—2022)
- Elio Di Rupo (1951), Beļģijas premjerministrs (2011—2014)
- Ksavjē Betels (1973), Luksemburgas premjerministrs (no 2013. gada)