Edgars Rinkēvičs
Edgars Rinkēvičs | |
---|---|
![]() Edgars Rinkēvičs 2019. gadā | |
Latvijas ārlietu ministrs | |
Amata sākums 2011. gada 25. oktobris | |
Prezidents | |
Premjerministrs | |
Priekštecis | Ģirts Valdis Kristovskis |
Latvijas Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs | |
Amatā 1997. gada 10. maijs — 2008. gada 13. oktobris | |
Priekštecis | Einārs Vaivods |
Pēctecis | Jānis Sārts |
| |
Dzimšanas dati |
1973. gada 21. septembrī![]() |
Dzīvo |
![]() |
Tautība | Latvietis |
Politiskā partija |
|
Profesija | ierēdnis |
Augstskola | Latvijas Universitāte |
Edgars Rinkēvičs (dzimis 1973. gada 21. septembrī Jūrmalā)[2][3] ir latviešu ierēdnis un politiķis. Pašreizējais Latvijas ārlietu ministrs, bijis Latvijas Valsts prezidenta kancelejas vadītājs un Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs un Saeimas deputāts (šobrīd ievēlēts 13. Saeimā). Pašlaik pārstāv partiju "Vienotība", iepriekš bijis partijas "Latvijas ceļš" un Reformu partijas biedrs.
Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vidējo izglītību ieguvis Jūrmalas 4. vidusskolā (pabeidzis 1991. gadā),[4] bakalaura grādu Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē (1991—1995), LU saņēmis arī maģistra grādu politikas zinātnēs (1995—1997); vēl vienu maģistra grādu ieguvis ASV Nacionālās aizsardzības universitātes Bruņoto spēku Nacionālo resursu stratēģijas industriālā koledžā (1999—2000), mācījies arī Groningenas universitātē (Nīderlande; politikas zinātnes un starptautiskās attiecības).[2][5]
Karjera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
No 1993. līdz 1994. gadam E. Rinkēvičs bijis žurnālists ārpolitikas un starptautisko attiecību jautājumos Latvijas Radio.[6] 1995. gadā sāka strādāt Aizsardzības ministrijā, sākumā kļuva par Politikas departamenta vecāko referantu (līdz 1996. gada martam),[5] 1996. gadā uz pusgadu kļuva par departamenta direktoru. Pēc tam E. Rinkēvičs līdz 1997. gada maijam bija ministrijas valsts sekretāra vietnieks aizsardzības politikas jautājumos. 1997. gada maijā kļuva par ministrijas valsts sekretāra pienākumu izpildītāju, tā paša gada augustā — valsts sekretāru. Laikā no 1998. līdz 2004. gadam E. Rinkēvičs bija partijas "Latvijas ceļš" biedrs.[7] 1998. gada februārī viņš kļuva par Baltijas valstu un ASV partnerības hartas nosacījumu izpildes komisijas divpusējās aizsardzības un militāro jautājumu darba grupas vadītāju no Latvijas puses.[2] No 2002. līdz 2003. gadam darbojies delegācijā sarunās par Latvijas iestāšanos NATO (delegācijas vadītāja vietnieks), no 2005. gada līdz 2007. gada janvārim vadījis NATO valstu un valdību sanāksmes organizācijas biroju. 2008. gada oktobrī beidza valsts sekretāra darbu, lai kļūtu par Valsts prezidenta kancelejas vadītāju.[8][9] Kancelejas vadītājs bija līdz 2011. gada jūlijam.[10]
Politiskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
2011. gada 25. oktobrī E. Rinkēvičs kļuva par Zatlera Reformu partijas virzītu bezpartijisku ārlietu ministru Valda Dombrovska valdībā.[11] 2012. gada janvārī iestājās Zatlera Reformu partijā.[12] Ārlietu ministra amatu saglabāja arī Laimdotas Straujumas valdībā. 2014. gada maijā pārgājis uz partiju "Vienotība".[13]
2014. gadā kandidējis 12. Saeimas vēlēšanās, kur tika ievēlēts parlamentā. Ārlietu ministra amatu saglabājis arī Laimdotas Straujumas otrajā valdībā un Māra Kučinska valdībā.
2018. gada rudenī E. Rinkēvičs tika ievēlēts 13. Saeimā no apvienības "Jaunā Vienotība" saraksta un janvārī tika apstiprināts par ārlietu ministru Krišjāņa Kariņa valdībā.
Privātā dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
2014. gada 6. novembrī E. Rinkēvičs savā Twitter profilā nāca klajā ar paziņojumu, ka viņš ir gejs[14] un darīs visu, lai Latvijā tiktu pieņemts likums par civilajām partnerattiecībām.[15] Viņš kļuva par pirmo politiķi Latvijas vēsturē, kas publiski atzinis savu homoseksualitāti.[16][17]
Rezultāti vēlēšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Gads | Vēlēšanas | Saraksts | Apgabals | Vieta sarakstā | Plusi | Svītrojumi | Vieta rezultātā | Rezultāts |
---|---|---|---|---|---|---|---|---|
2014[18] | 12. Saeimas vēlēšanas | Vienotība | Rīga | 1. | 28 257 | 3039 | 1. | ievēlēts |
Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Gads | Apbalvojums | Valsts |
---|---|---|
2000 | Latvijas Republikas Aizsardzības ministra apbalvojums Goda Zīme "Par ieguldījumu Bruņoto spēku attīstībā" | Latvija |
2004 | Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas piemiņas medaļa "Sekmējot Latvijas dalību NATO" | Latvija |
2004 | Latvijas Republikas Viestura ordeņa lielkrusta komandieris | Latvija |
2005 | Polijas Republikas Nopelnu krusta komandieris | Polija |
2005 | Itālijas Republikas Nopelnu krusts | Itālija |
2005 | Igaunijas Republikas Nopelnu krusts | Igaunija |
2006 | Nīderlandes Karalistes Orānijas Nasavas ordeņa kavalieris | Nīderlande |
2007 | NATO apbalvojums "Par uzslavas cienīgu darbu" | — |
2007 | Latvijas Republikas Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks | Latvija |
2013 | Somijas Lauvas ordeņa 1. pakāpes komandiera ordenis | Somija |
2021 | Igaunijas Republikas Ārlietu ministrijas Nopelnu krusts[19] | Igaunija |
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Kopējās
- «Edgara Rinkēviča CV». Am.gov.lv. Skatīts: 2012. gada 27. septembrī.
- Konkrētās
- ↑ Ināra Egle. «Ārlietu ministra resurss - pieredze». Diena.lv, 2011. gada 25. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 27. septembrī.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Elmārs Barkāns. «Pilī jaunas asinis – Edgars Rinkēvičs». Tvnet.lv, 2008. gada 13. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 28. septembrī.
- ↑ Latvijas enciklopēdija. 4. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2007. 999. lpp. ISBN 978-9984-9482-4-9.
- ↑ «Edgars Rinkēvičs — 12. Saeimas vēlēšanas». CVK.lv. Centrālā vēlēšanu komisija. Skatīts: 2014. gada 22. oktobrī.
- ↑ 5,0 5,1 Edgara Rinkēviča dzīves un darba apraksts
- ↑ «Ārlietu ministra amata kandidāta Edgara Rinkēviča biogrāfija». Tvnet.lv. Skatīts: 2012. gada 7. janvārī.
- ↑ Vita Bērziņa. «Valda Dombrovska vadītā valdība». Ir.lv, 2011. gada 25. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 27. septembrī.
- ↑ «E.Rinkēvičs - Curriculum vitae». President.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 14. maijā. Skatīts: 2012. gada 28. septembrī.
- ↑ Uz ārlietu ministra krēslu varētu pretendēt Edgars Rinkēvičs
- ↑ «CV Ministru kabineta mājaslapā». Mk.gov.lv. Skatīts: 2012. gada 28. septembrī.
- ↑ Saeima izsaka uzticību Dombrovska trešajai valdībai, delfi.lv
- ↑ BNS. «Ārlietu ministrs Rinkēvičs iestājas ZRP». Delfi.lv, 2012. gada 30. janvārī. Skatīts: 2012. gada 31. janvārī.
- ↑ ««Vienotībā» uzņem astoņus RP politiķus, tostarp Kozlovski un Rinkēviču». LSM.lv. Skatīts: 2014. gada 8. augustā.
- ↑ «Edgara Rinkēviča Twitter profils». Twitter.com. 2014. gada 6. novembrī. Skatīts: 2014. gada 7. novembrī.
- ↑ «Edgara Rinkēviča Twitter profils». Twitter.com. 2014. gada 6. novembrī. Skatīts: 2014. gada 7. novembrī.
- ↑ LETA. «Ārlietu ministrs Rinkēvičs publiski atzīstas, ka ir homoseksuāls». Diena.lv, 2014. gada 6. novembrī. Skatīts: 2014. gada 7. novembrī.
- ↑ «Rinkēvičs sociālajos medijos paziņo: 'lepns būt gejs'». Delfi.lv. 2014. gada 6. novembrī. Skatīts: 2014. gada 7. novembrī.
- ↑ «2014. gada 12.Saeimas vēlēšanas — 4. Partija "VIENOTĪBA"». CVK.lv. Centrālā vēlēšanu komisija. Skatīts: 2014. gada 22. oktobrī.
- ↑ «Foreign Minister collects Estonian award». eng.lsm.lv (angļu). 2021-01-25. Skatīts: 2021-01-31.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Edgars Rinkēvičs.
- CV Ministru kabineta mājaslapā
- Twitter profils
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
---|---|---|
Priekštecis: Ģirts Valdis Kristovskis |
Latvijas ārlietu ministrs 2011. gada 25. oktobris — pašlaik |
Pēctecis: |
|
|
|
- 1973. gadā dzimušie
- Jūrmalā dzimušie
- Latvijas cilvēki
- Latvijas Universitātes absolventi
- Latvijas ārlietu ministri
- Latvijas valsts sekretāri
- Pašreizējie Ministru kabineta locekļi
- 12. Saeimas deputāti
- Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieki
- Viestura ordeņa lielkrusta komandieri
- LGBT politiķi
- LGBT cilvēki no Latvijas
- 13. Saeimas deputāti