Edgars Rinkēvičs

Vikipēdijas lapa
Edgars Rinkēvičs
Joint press conference by Foreign Ministers of Estonia, Latvia, Lithuania and France in the Ministry Of Foreign Affairs of Estonia on 1 April 2022. 07.jpg
Edgars Rinkēvičs 2022. gadā
Latvijas Republikas ārlietu ministrs
Amata sākums
2011. gada 25. oktobris
Prezidents
Premjerministrs
Priekštecis Ģirts Valdis Kristovskis
14. Saeimas deputāts
Amatā
2022. gada 1. novembris — 2022. gada 14. decembris
Prezidents Egils Levits
Premjerministrs Arturs Krišjānis Kariņš
13. Saeimas deputāts
Amatā
2018. gada 4. novembris — 2019. gada 23. janvāris
Prezidents
Premjerministrs Arturs Krišjānis Kariņš
12. Saeimas deputāts
Amatā
2014. gada 4. novembris — 2014. gada 5. novembris
Prezidents
Premjerministrs
Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs
Amatā
1997. gada 10. maijs — 2008. gada 13. oktobris
Priekštecis Einārs Vaivods
Pēctecis Jānis Sārts

Dzimšanas dati 1973. gada 21. septembrī (49 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Jūrmala, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Dzīvo Valsts karogs: Latvija Jūrmala, Latvija[1]
Tautība latvietis
Politiskā partija
Profesija politiķis
Augstskola Latvijas Universitāte

Edgars Rinkēvičs (dzimis 1973. gada 21. septembrī Jūrmalā)[2][3] ir latviešu sabiedriskais darbinieks un politiķis. Pašreizējais Latvijas ārlietu ministrs, bijis Latvijas Valsts prezidenta kancelejas vadītājs un Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs un Saeimas deputāts (šobrīd ievēlēts 14. Saeimā). Pārstāv partiju "Vienotība", iepriekš bijis partijas "Latvijas ceļš" un Reformu partijas biedrs.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1991. gadā Rinkēvičs pabeidza mācības Jūrmalas 4. vidusskolā,[4] studēja Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes bakalaura programmā (1991—1995), līdztekus darbojās kā žurnālists ārpolitikas un starptautisko attiecību jautājumos Latvijas Radio (1993–1994).[5] 1997. gadā ieguva maģistra grādu politikas zinātnēs; turpināja maģistra studijas ASV Nacionālās aizsardzības universitātes Bruņoto spēku Nacionālo resursu stratēģijas industriālā koledžā (1999—2000), papildinājās Groningenas universitātes politikas zinātnes un starptautisko attiecību programmā.[2][6]

Karjera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1995. gadā E. Rinkēvičs sāka strādāt Aizsardzības ministrijā par Politikas departamenta vecāko referantu,[6] 1996. gadā uz pusgadu kļuva par departamenta direktoru. Pēc tam līdz 1997. gada maijam bija ministrijas valsts sekretāra vietnieks aizsardzības politikas jautājumos. 1997. gada maijā kļuva par ministrijas valsts sekretāra pienākumu izpildītāju, tā paša gada augustā — valsts sekretāru. Laikā no 1998. līdz 2004. gadam E. Rinkēvičs bija partijas "Latvijas ceļš" biedrs.[7] 1998. gada februārī viņš kļuva par Baltijas valstu un ASV partnerības hartas nosacījumu izpildes komisijas divpusējās aizsardzības un militāro jautājumu darba grupas vadītāju no Latvijas puses.[2] No 2002. līdz 2003. gadam darbojies delegācijā sarunās par Latvijas iestāšanos NATO (delegācijas vadītāja vietnieks), no 2005. gada līdz 2007. gada janvārim vadījis NATO valstu un valdību sanāksmes organizācijas biroju. 2008. gada oktobrī beidza valsts sekretāra darbu, lai kļūtu par Valsts prezidenta kancelejas vadītāju.[8][9] Kancelejas vadītājs bija līdz 2011. gada jūlijam.[10]

Politiskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2011. gada 25. oktobrī E. Rinkēvičs kļuva par Zatlera Reformu partijas virzītu bezpartijisku ārlietu ministru Valda Dombrovska valdībā.[11] 2012. gada janvārī iestājās Zatlera Reformu partijā.[12] Ārlietu ministra amatu saglabāja arī Laimdotas Straujumas valdībā. 2014. gada maijā pārgājis uz partiju "Vienotība".[13]

2014. gadā kandidējis 12. Saeimas vēlēšanās, kur tika ievēlēts parlamentā. Ārlietu ministra amatu saglabājis arī Laimdotas Straujumas otrajā valdībā un Māra Kučinska valdībā.

2018. gada rudenī E. Rinkēvičs tika ievēlēts 13. Saeimā no apvienības "Jaunā Vienotība" saraksta un janvārī tika apstiprināts par ārlietu ministru Krišjāņa Kariņa valdībā. 2022. gadā ievēlēts 14. Saeimā, saņemot lielāko plusu skaitu (35 072) starp visiem 14. Saeimas vēlēšanu kandidātiem.[14] Ārlietu ministra amatu saglabāja arī jaunajā K. Kariņa vadītajā valdībā.

Privātā dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2014. gada 6. novembrī E. Rinkēvičs savā Twitter profilā nāca klajā ar paziņojumu, ka viņš ir gejs[15] un darīs visu, lai Latvijā tiktu pieņemts likums par civilajām partnerattiecībām.[16] Viņš kļuva par pirmo politiķi Latvijas vēsturē, kas publiski atzinis savu homoseksualitāti.[17][18]

Rezultāti vēlēšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gads Vēlēšanas Saraksts Apgabals Vieta sarakstā Plusi Svītrojumi Vieta rezultātā Rezultāts
2014[19] 12. Saeimas vēlēšanas Vienotība Rīga 1. 28 257 3039 1. ievēlēts
2018[20] 13. Saeimas vēlēšanas Jaunā Vienotība 1. 10 159 797 1.
2022[21] 14. Saeimas vēlēšanas 1. 35 072 1090 1.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gads Apbalvojums Valsts
2000 Latvijas Republikas Aizsardzības ministra apbalvojums Goda Zīme "Par ieguldījumu Bruņoto spēku attīstībā" Latvija
2004 Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas piemiņas medaļa "Sekmējot Latvijas dalību NATO" Latvija
2004 Latvijas Republikas Viestura ordeņa lielkrusta komandieris Latvija
2005 Polijas Republikas Nopelnu krusta komandieris Polija
2005 Itālijas Republikas Nopelnu krusts Itālija
2005 Igaunijas Republikas Nopelnu krusts Igaunija
2006 Nīderlandes Karalistes Orānijas Nasavas ordeņa kavalieris Nīderlande
2007 NATO apbalvojums "Par uzslavas cienīgu darbu"
2007 Latvijas Republikas Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks Latvija
2013 Somijas Lauvas ordeņa 1. pakāpes komandiera ordenis Somija
2021 Igaunijas Republikas Ārlietu ministrijas Nopelnu krusts[22] Igaunija
2022 Ukrainas pirmās pakāpes ordenis "Par nopelniem"[23] Ukraina

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopējās
Konkrētās
  1. Ināra Egle. «Ārlietu ministra resurss - pieredze». Diena.lv, 2011. gada 25. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 27. septembrī.
  2. 2,0 2,1 2,2 Elmārs Barkāns. «Pilī jaunas asinis – Edgars Rinkēvičs». Tvnet.lv, 2008. gada 13. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 28. septembrī.
  3. Latvijas enciklopēdija. 4. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2007. 999. lpp. ISBN 978-9984-9482-4-9.
  4. «Edgars Rinkēvičs — 12. Saeimas vēlēšanas». CVK.lv. Centrālā vēlēšanu komisija. Skatīts: 2014. gada 22. oktobrī.
  5. «Ārlietu ministra amata kandidāta Edgara Rinkēviča biogrāfija». Tvnet.lv. Skatīts: 2012. gada 7. janvārī.
  6. 6,0 6,1 Edgara Rinkēviča dzīves un darba apraksts
  7. Vita Bērziņa. «Valda Dombrovska vadītā valdība». Ir.lv, 2011. gada 25. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 27. septembrī.
  8. «E.Rinkēvičs - Curriculum vitae». President.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 14. maijā. Skatīts: 2012. gada 28. septembrī.
  9. Uz ārlietu ministra krēslu varētu pretendēt Edgars Rinkēvičs
  10. «CV Ministru kabineta mājaslapā». Mk.gov.lv. Skatīts: 2012. gada 28. septembrī.
  11. Saeima izsaka uzticību Dombrovska trešajai valdībai, delfi.lv
  12. BNS. «Ārlietu ministrs Rinkēvičs iestājas ZRP». Delfi.lv, 2012. gada 30. janvārī. Skatīts: 2012. gada 31. janvārī.
  13. ««Vienotībā» uzņem astoņus RP politiķus, tostarp Kozlovski un Rinkēviču». LSM.lv. Skatīts: 2014. gada 8. augustā.
  14. «Rinkēvičs 14. Saeimas vēlēšanās nopelnījis visvairāk plusu; daudz svītrojumu – Šadurskim un Barčai». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2022-10-28.
  15. «Edgara Rinkēviča Twitter profils». Twitter.com. 2014. gada 6. novembrī. Skatīts: 2014. gada 7. novembrī.
  16. «Edgara Rinkēviča Twitter profils». Twitter.com. 2014. gada 6. novembrī. Skatīts: 2014. gada 7. novembrī.
  17. LETA. «Ārlietu ministrs Rinkēvičs publiski atzīstas, ka ir homoseksuāls». Diena.lv, 2014. gada 6. novembrī. Skatīts: 2014. gada 7. novembrī.
  18. «Rinkēvičs sociālajos medijos paziņo: 'lepns būt gejs'». Delfi.lv. 2014. gada 6. novembrī. Skatīts: 2014. gada 7. novembrī.
  19. «2014. gada 12.Saeimas vēlēšanas — 4. Partija "VIENOTĪBA"». CVK.lv. Centrālā vēlēšanu komisija. Skatīts: 2014. gada 22. oktobrī.
  20. sv2018.cvk.lv https://sv2018.cvk.lv/pub/ElectionResults/CandidateList?id=OsZ8k8LdxvFTNYno4Tf1Ww==&locationId=PXRbyaJBnpnvV5EomPbrww==. Skatīts: 2023-01-07. Tukšs vai neesošs |title=
  21. «14. SAEIMAS VĒLĒŠANAS». sv2022.cvk.lv. Skatīts: 2023-01-07.
  22. «Foreign Minister collects Estonian award». eng.lsm.lv (angļu). 2021-01-25. Skatīts: 2021-01-31.
  23. «Zelenskis nolēmis apbalvot Latvijas ārlietu ministru Rinkēviču ar Ukrainas ordeni». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2022-08-29.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Ģirts Valdis Kristovskis
Latvijas ārlietu ministrs
2011. gada 25. oktobrispašlaik
Pēctecis: