Edgars Rinkēvičs

Edgars Rinkēvičs
	Edgars Rinkēvičs 2019. gadā
	Latvijas ārlietu ministrs
	Amata sākums; 2011. gada 25. oktobris
Prezidents	Andris Bērziņš; Raimonds Vējonis; Egils Levits;
Premjerministrs	Valdis Dombrovskis; Laimdota Straujuma; Māris Kučinskis; Arturs Krišjānis Kariņš;
Priekštecis	Ģirts Valdis Kristovskis
	Latvijas Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs
	Amatā; 1997. gada 10. maijs — 2008. gada 13. oktobris
Priekštecis	Einārs Vaivods
Pēctecis	Jānis Sārts
Dzimšanas dati	1973. gada 21. septembrī (47 gadi); Jūrmala, Latvijas PSR, PSRS
Dzīvo	Jūrmala, Latvija
Tautība	Latvietis
Politiskā partija	Latvijas ceļš (1998—2004); Reformu partija (2012—2014); Vienotība (2014—pašlaik);
Profesija	ierēdnis
Augstskola	Latvijas Universitāte

Edgars Rinkēvičs (dzimis 1973. gada 21. septembrī Jūrmalā)^[2]^[3] ir latviešu ierēdnis un politiķis. Pašreizējais Latvijas ārlietu ministrs, bijis Latvijas Valsts prezidenta kancelejas vadītājs un Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs un Saeimas deputāts (šobrīd ievēlēts 13. Saeimā). Pašlaik pārstāv partiju "Vienotība", iepriekš bijis partijas "Latvijas ceļš" un Reformu partijas biedrs.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidējo izglītību ieguvis Jūrmalas 4. vidusskolā (pabeidzis 1991. gadā),^[4] bakalaura grādu Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē (1991—1995), LU saņēmis arī maģistra grādu politikas zinātnēs (1995—1997); vēl vienu maģistra grādu ieguvis ASV Nacionālās aizsardzības universitātes Bruņoto spēku Nacionālo resursu stratēģijas industriālā koledžā (1999—2000), mācījies arī Groningenas universitātē (Nīderlande; politikas zinātnes un starptautiskās attiecības).^[2]^[5]

Karjera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1993. līdz 1994. gadam E. Rinkēvičs bijis žurnālists ārpolitikas un starptautisko attiecību jautājumos Latvijas Radio.^[6] 1995. gadā sāka strādāt Aizsardzības ministrijā, sākumā kļuva par Politikas departamenta vecāko referantu (līdz 1996. gada martam),^[5] 1996. gadā uz pusgadu kļuva par departamenta direktoru. Pēc tam E. Rinkēvičs līdz 1997. gada maijam bija ministrijas valsts sekretāra vietnieks aizsardzības politikas jautājumos. 1997. gada maijā kļuva par ministrijas valsts sekretāra pienākumu izpildītāju, tā paša gada augustā — valsts sekretāru. Laikā no 1998. līdz 2004. gadam E. Rinkēvičs bija partijas "Latvijas ceļš" biedrs.^[7] 1998. gada februārī viņš kļuva par Baltijas valstu un ASV partnerības hartas nosacījumu izpildes komisijas divpusējās aizsardzības un militāro jautājumu darba grupas vadītāju no Latvijas puses.^[2] No 2002. līdz 2003. gadam darbojies delegācijā sarunās par Latvijas iestāšanos NATO (delegācijas vadītāja vietnieks), no 2005. gada līdz 2007. gada janvārim vadījis NATO valstu un valdību sanāksmes organizācijas biroju. 2008. gada oktobrī beidza valsts sekretāra darbu, lai kļūtu par Valsts prezidenta kancelejas vadītāju.^[8]^[9] Kancelejas vadītājs bija līdz 2011. gada jūlijam.^[10]

Politiskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2011. gada 25. oktobrī E. Rinkēvičs kļuva par Zatlera Reformu partijas virzītu bezpartijisku ārlietu ministru Valda Dombrovska valdībā.^[11] 2012. gada janvārī iestājās Zatlera Reformu partijā.^[12] Ārlietu ministra amatu saglabāja arī Laimdotas Straujumas valdībā. 2014. gada maijā pārgājis uz partiju "Vienotība".^[13]

2014. gadā kandidējis 12. Saeimas vēlēšanās, kur tika ievēlēts parlamentā. Ārlietu ministra amatu saglabājis arī Laimdotas Straujumas otrajā valdībā un Māra Kučinska valdībā.

2018. gada rudenī E. Rinkēvičs tika ievēlēts 13. Saeimā no apvienības "Jaunā Vienotība" saraksta un janvārī tika apstiprināts par ārlietu ministru Krišjāņa Kariņa valdībā.

Privātā dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2014. gada 6. novembrī E. Rinkēvičs savā Twitter profilā nāca klajā ar paziņojumu, ka viņš ir gejs^[14] un darīs visu, lai Latvijā tiktu pieņemts likums par civilajām partnerattiecībām.^[15] Viņš kļuva par pirmo politiķi Latvijas vēsturē, kas publiski atzinis savu homoseksualitāti.^[16]^[17]

Rezultāti vēlēšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gads	Vēlēšanas	Saraksts	Apgabals	Vieta sarakstā	Plusi	Svītrojumi	Vieta rezultātā	Rezultāts
2014^[18]	12. Saeimas vēlēšanas	Vienotība	Rīga	1.	28 257	3039	1.	ievēlēts

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gads	Apbalvojums	Valsts
2000	Latvijas Republikas Aizsardzības ministra apbalvojums Goda Zīme "Par ieguldījumu Bruņoto spēku attīstībā"	Latvija
2004	Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas piemiņas medaļa "Sekmējot Latvijas dalību NATO"	Latvija
2004	Latvijas Republikas Viestura ordeņa lielkrusta komandieris	Latvija
2005	Polijas Republikas Nopelnu krusta komandieris	Polija
2005	Itālijas Republikas Nopelnu krusts	Itālija
2005	Igaunijas Republikas Nopelnu krusts	Igaunija
2006	Nīderlandes Karalistes Orānijas Nasavas ordeņa kavalieris	Nīderlande
2007	NATO apbalvojums "Par uzslavas cienīgu darbu"	—
2007	Latvijas Republikas Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks	Latvija
2013	Somijas Lauvas ordeņa 1. pakāpes komandiera ordenis	Somija
2021	Igaunijas Republikas Ārlietu ministrijas Nopelnu krusts^[19]	Igaunija

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopējās

«Edgara Rinkēviča CV». Am.gov.lv. Skatīts: 2012. gada 27. septembrī.

Konkrētās

↑ Ināra Egle. «Ārlietu ministra resurss - pieredze». Diena.lv, 2011. gada 25. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 27. septembrī.
↑ ^2,0 ^2,1 ^2,2 Elmārs Barkāns. «Pilī jaunas asinis – Edgars Rinkēvičs». Tvnet.lv, 2008. gada 13. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 28. septembrī.
↑ Latvijas enciklopēdija. 4. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2007. 999. lpp. ISBN 978-9984-9482-4-9.
↑ «Edgars Rinkēvičs — 12. Saeimas vēlēšanas». CVK.lv. Centrālā vēlēšanu komisija. Skatīts: 2014. gada 22. oktobrī.
↑ ^5,0 ^5,1 Edgara Rinkēviča dzīves un darba apraksts
↑ «Ārlietu ministra amata kandidāta Edgara Rinkēviča biogrāfija». Tvnet.lv. Skatīts: 2012. gada 7. janvārī.
↑ Vita Bērziņa. «Valda Dombrovska vadītā valdība». Ir.lv, 2011. gada 25. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 27. septembrī.
↑ «E.Rinkēvičs - Curriculum vitae». President.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 14. maijā. Skatīts: 2012. gada 28. septembrī.
↑ Uz ārlietu ministra krēslu varētu pretendēt Edgars Rinkēvičs
↑ «CV Ministru kabineta mājaslapā». Mk.gov.lv. Skatīts: 2012. gada 28. septembrī.
↑ Saeima izsaka uzticību Dombrovska trešajai valdībai, delfi.lv
↑ BNS. «Ārlietu ministrs Rinkēvičs iestājas ZRP». Delfi.lv, 2012. gada 30. janvārī. Skatīts: 2012. gada 31. janvārī.
↑ ««Vienotībā» uzņem astoņus RP politiķus, tostarp Kozlovski un Rinkēviču». LSM.lv. Skatīts: 2014. gada 8. augustā.
↑ «Edgara Rinkēviča Twitter profils». Twitter.com. 2014. gada 6. novembrī. Skatīts: 2014. gada 7. novembrī.
↑ «Edgara Rinkēviča Twitter profils». Twitter.com. 2014. gada 6. novembrī. Skatīts: 2014. gada 7. novembrī.
↑ LETA. «Ārlietu ministrs Rinkēvičs publiski atzīstas, ka ir homoseksuāls». Diena.lv, 2014. gada 6. novembrī. Skatīts: 2014. gada 7. novembrī.
↑ «Rinkēvičs sociālajos medijos paziņo: 'lepns būt gejs'». Delfi.lv. 2014. gada 6. novembrī. Skatīts: 2014. gada 7. novembrī.
↑ «2014. gada 12.Saeimas vēlēšanas — 4. Partija "VIENOTĪBA"». CVK.lv. Centrālā vēlēšanu komisija. Skatīts: 2014. gada 22. oktobrī.
↑ «Foreign Minister collects Estonian award». eng.lsm.lv (angļu). 2021-01-25. Skatīts: 2021-01-31.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Edgars Rinkēvičs.
CV Ministru kabineta mājaslapā
Twitter profils

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Ģirts Valdis Kristovskis	Latvijas ārlietu ministrs 2011. gada 25. oktobris — pašlaik	Pēctecis:

[diena-1] Ināra Egle. «Ārlietu ministra resurss - pieredze». Diena.lv, 2011. gada 25. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 27. septembrī.

[Jaunas_asinis-2] 2,0 ^2,1 ^2,2 Elmārs Barkāns. «Pilī jaunas asinis – Edgars Rinkēvičs». Tvnet.lv, 2008. gada 13. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 28. septembrī.

[LATe-3] Latvijas enciklopēdija. 4. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2007. 999. lpp. ISBN 978-9984-9482-4-9.

[cvk12s-4] «Edgars Rinkēvičs — 12. Saeimas vēlēšanas». CVK.lv. Centrālā vēlēšanu komisija. Skatīts: 2014. gada 22. oktobrī.

[Saeima_CV-5] 5,0 ^5,1 Edgara Rinkēviča dzīves un darba apraksts

[6] «Ārlietu ministra amata kandidāta Edgara Rinkēviča biogrāfija». Tvnet.lv. Skatīts: 2012. gada 7. janvārī.

[ir-7] Vita Bērziņa. «Valda Dombrovska vadītā valdība». Ir.lv, 2011. gada 25. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 27. septembrī.

[presidentcv-8] «E.Rinkēvičs - Curriculum vitae». President.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 14. maijā. Skatīts: 2012. gada 28. septembrī.

[9] Uz ārlietu ministra krēslu varētu pretendēt Edgars Rinkēvičs

[mkcv-10] «CV Ministru kabineta mājaslapā». Mk.gov.lv. Skatīts: 2012. gada 28. septembrī.

[11] Saeima izsaka uzticību Dombrovska trešajai valdībai, delfi.lv

[12] BNS. «Ārlietu ministrs Rinkēvičs iestājas ZRP». Delfi.lv, 2012. gada 30. janvārī. Skatīts: 2012. gada 31. janvārī.

[13] ««Vienotībā» uzņem astoņus RP politiķus, tostarp Kozlovski un Rinkēviču». LSM.lv. Skatīts: 2014. gada 8. augustā.

[14] «Edgara Rinkēviča Twitter profils». Twitter.com. 2014. gada 6. novembrī. Skatīts: 2014. gada 7. novembrī.

[15] «Edgara Rinkēviča Twitter profils». Twitter.com. 2014. gada 6. novembrī. Skatīts: 2014. gada 7. novembrī.

[16] LETA. «Ārlietu ministrs Rinkēvičs publiski atzīstas, ka ir homoseksuāls». Diena.lv, 2014. gada 6. novembrī. Skatīts: 2014. gada 7. novembrī.

[17] «Rinkēvičs sociālajos medijos paziņo: 'lepns būt gejs'». Delfi.lv. 2014. gada 6. novembrī. Skatīts: 2014. gada 7. novembrī.

[18] «2014. gada 12.Saeimas vēlēšanas — 4. Partija "VIENOTĪBA"». CVK.lv. Centrālā vēlēšanu komisija. Skatīts: 2014. gada 22. oktobrī.

[19] «Foreign Minister collects Estonian award». eng.lsm.lv (angļu). 2021-01-25. Skatīts: 2021-01-31.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]

[10]

[11]

[12]

[13]

[14]

[15]

[16]

[17]

[18]

[19]