Latvijas čempionāta hokejā virslīga
2023.—2024. gada Optibet hokeja līgas sezona | |
Sports | Hokejs |
Dibināta | 1931., atjaunots 1991. |
Komandu skaits | 9 komandas |
Valsts/reģions | Latvija (5) Lietuva (3) Igaunija (1) |
Pašreizējais čempions | HK Mogo |
Visvairāk čempiona titulu | HK Liepājas Metalurgs (7) |
Mājaslapa | lhf.lv |
Latvijas hokeja čempionāta virslīga (kopš 2017. gada — Optibet hokeja līga) ir klubu turnīrs, kurā tiek noskaidrota Latvijas un Lietuvas čempionvienība hokejā. Pirmo reizi čempionāts tika aizvadīts 1931. gadā. 2017. gada augustā par hokeja virslīgas ģenerālsponsoru kļuva "Optibet" un līga tika pārdēvēta par Optibet hokeja līgu. 2022. gadā līgai pievienojās trīs komandas no Lietuvas, savukārt 2023. gadā arī komanda no Igaunijas.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmās neatkarības laikā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Čempionāta vēsture iesākās 1931. gadā, kad pirmo Latvijas meistarsacīkšu sezonu uzsāka 9 komandas, kas bija iedalītas divās zonās - Rīgas un Liepājas. Rīgas zonā spēlēja 6 komandas - Rīgas "Unions", Rīgas "LSB", Rīgas "RFK", Rīgas "US", Rīgas "ASK", kā arī HK Rīgas "Kaiserwald", bet Liepājas zonā spēlēja 3 komandas - HK Liepājas "Olimpija", Liepājas "ASK", kā arī Liepājas "LTK". Čempions tika noskaidrots finālspēlē, kurā savā starpā tikās labākā Rīgas un labākā Liepājas zonas komanda, attiecīgi - Rīgas "Unions" un HK Liepājas "Olimpija". Par pirmo čempionu, finālā uzvarot ar 14:1, kļuva Rīgas "Unions".
Līdzīgs formāts saglabājās arī nākamajā sezonā, lai gan Liepājas zonā spēlēja vienīgi 2 komandas - HK Liepājas "Olimpija" un Liepājas "LTK". Par valsts čempioniem jau otro reizi kļuva Rīgas "Unions". 1933-34. gada sezonā vairs neeksistēja sadalījums zonās, jo līgā spēlēja vairs tikai 6 komandas, kuras visas bija bāzētas Rīgā. Uzvarēja komanda, kura turnīra laikā bija savākusi visvairāk punktu. Par čempioniem kļuva Rīgas "ASK", bet Rīgas "Unions" palika vienīgi piektie. Rīgas "ASK" uzvarēja arī nākamajās divās sezonās, bet 1936-37. gada sezonā, kad līgā spēlēja vairs tikai četras komandas, uzvarēja Rīgas "US". Nākamās divas sezonas atkal uzvarēja Rīgas "ASK", tādējādi kļūstot jau par četrkārtējiem Latvijas čempioniem, bet 1939-40. gada sezonā otro reizi parāka bija Rīgas "US".
1940-41. gada sezonā, kura norisinājās jau pēc PSRS pirmās okupācijas, līgā spēlēja trīs komandas - divi Rīgas "Dinamo" sastāvi, kā arī Rīgas "RDKA". Pārāka izrādījās Rīgas "Dinamo" A komanda. 1941-42. gada sezonā, kad Latvijas teritoriju bija okupējusi nacistiskā Vācija, latviešu komandas tika atjaunotas un līgā spēlēja divi Rīgas "US" sastāvi, Rīgas "RSK", kā arī HK Rīgas "Daugavieši". Uzvaru izcīnīja Rīgas "US" pirmais sastāvs. 1942-43. gada sezonā tām pievienojās divi Rīgas "ASK" sastāvi, bet pats čempionāts netika pabeigts.
Pēc Otrā pasaules kara beigām Latvijas meistarsacīkstes hokejā aizstāja LPSR čempionāts hokejā.
Pēc neatkarības atjaunošanas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas čempionāts tika atjaunots. Deviņdesmito gadu pirmajā pusē līgā bija raksturīgs salīdzinoši liels dalībkomandu skaits — 1994.—95. gada sezonā čempionātā spēlēja pat 19 komandas. Par pirmajiem atjaunotā čempionāta uzvarētājiem 1991.—92. gada sezonā kļuva HK Ķekavas "Sāga". 1994.—95. gada sezonā savu pirmo titulu izcīnīja Rīgas "Nik's Brih", kura Latvijas līgā dominēja vairākus turpmākos gadus. No deviņdesmito gadus vidus paralēli dalībai Latvijas čempionātā vadošās komandas spēlēja Austrumeiropas hokeja līgā, kā arī tās B divīzijā.
1999. gadā līgā debitēja HK Liepājas Metalurgs, kas jau tās pirmajā sezonā izcīnīja čempiones titulu. 2000. gadā ar uzvaru līgā debitēja HK Rīga 2000, bet nākamajās divās sezonās atkal pārāka bija "Liepājas Metalurga" vienība. No 2004. līdz 2007. gadam HK Rīga 2000 izdevās izcīnīt četrus titulus pēc kārtas. 2006.—07. un 2007.—08. gada sezonā Latvijas hokeja līgas galvenais sponsors bija Samsung un turnīra nosaukums bija Samsung Premjerlīga. Sponsora piesaiste ļāva organizēt līgas pirmo Zvaigžņu spēli, tāpat tika nodrošinātas regulārākas spēļu translācijas LTV7 kanālā.
No 2003.—04. gada sezonas līdz pat 2011.—12. gada sezonai čempionāts tika dēvēts par atklātu, jo tajā spēlēja Lietuvas klubs SC Energija, savukārt 2007.—08. gada sezonā — arī igauņu Tartu "Big Diamonds". Šajā laikā atsevišķas vadošās komandas paralēli Latvijas čempionātam spēlēja arī Baltkrievijas Ekstralīgā. Arī vēlākos gados jautājums par Lietuvas komandas piesaisti čempionātam vairākkārt ir ticis aktualizēts federācijas darba grupās.
Galvenokārt dēļ 2009. gada finanšu krīzes, vairākas Latvijas čempionāta vadošās komandas vai nu pārtrauca darbību vai arī ievērojami tika samazināts to budžets. No iepriekšējās desmitgades vadošajām komandām jau 2009. gadā tika izformēta HK Rīga 2000, 2011. gadā tai sekoja ASK/Ogre, 2012. gadā — DHK Latgale, visbeidzot, 2013. gadā, līdz ar rūpnīcas finanšu problēmām, darbību pārtrauca arī HK Liepājas Metalurgs. Ar septiņiem čempiones tituliem Metalurgs joprojām ir titulētākā Latvijas čempionāta komanda. Laika posmā starp 2009. un 2013. gada čempionāta līmenis bija ievērojami krities.
Starp 2013. un 2015. gadu čempionātam pievienojās jaunizveidotās HK Kurbads, HK Mogo un HK Liepāja, kas jau ar pirmajām to dalības sezonām noteicu toni Latvijas čempionātā. 2014.—15. gada sezonā līgas čempiones titulu savā pirmajā sezonā izcīnīja HK Mogo. Izveidojoties vairākām konkurētspējīgām komandām, pieauga gan Latvijas čempionāta spēļu apmeklētība, gan līgas atpazīstamība.[1] 2015.—16. un 2016.—17. gada sezonās pirmo reizi čempionāta vēsturē bija nepieciešamas septiņas spēles čempiones noskaidrošanai. 2017. gada vasarā čempionāts ieguva ģenerālsponsoru Optibet un tika pārdēvēts par Optibet hokeja līgu.
2022. gadā līgai pievienojās trīs komandas no Lietuvas un līgas uzvarētāja tika kronēta kā Baltijas čempione. 2023. gadā turnīram pievienojās arī komanda no Igaunijas.
Virslīgas 2023.—2024. gada sezonas komandas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Kauņas "City"
- Elektrēnu "Energija"
- Viļņas "Hockey Punks"
- HK Kurbads
- HK Mogo
- Tallinas "Panter"
- Rīgas "Prizma"
- HS Rīga
- HK Zemgale/LLU
Komandas un vietas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Čempioni
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Labākie spēlētāji
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Visu laiku rezultatīvākie čempionāta spēlētāji
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Spēlētājs | Poz | Sp | V | RP | P-ti | SM | Laika periods | Sezonas |
---|---|---|---|---|---|---|---|---|
Aigars Razgals[a] | U | 237 | 218 | 376 | 594 | 419 | 1992—2008 | 12 |
Māris Drelings[b] | U | 366 | 235 | 331 | 566 | 217 | 1991—2014 | 21 |
Jānis Lukaševskis[c] | A | 447 | 202 | 301 | 503 | 578 | 1991—2017 | 24 |
Elviss Želubovskis[d] | U | 408 | 238 | 254 | 492 | 719 | 2003—pašlaik | 16 |
Sergejs Ņikitins[e] | U | 208 | 220 | 242 | 462 | 151 | 1991—2009 | 15 |
Sergejs Povečerovskis[f] | U | 160 | 162 | 288 | 450 | 218 | 1992—2011 | 16 |
Gatis Gricinskis[g] | U | 356 | 174 | 255 | 429 | 390 | 2003—pašlaik | 15 |
Vladimirs Mamonovs[h] | U | 358 | 195 | 214 | 409 | 337 | 1995—2022 | 22 |
Romāns Ņikitins[i] | U | 251 | 156 | 246 | 402 | 163 | 1992—2011 | 16 |
Bruno Zabis | U | 280 | 133 | 259 | 392 | 350 | 2008—2021 | 12 |
- ↑ A.Razgala statistikā trūkst divu sezonu spēļu skaits un vienas sezonas soda minūšu skaits
- ↑ M.Drelinga statistikā trūkst piecu sezonu spēļu skaits un četru sezonu soda minūšu skaits
- ↑ J.Lukaševiska statistikā trūkst četru sezonu spēļu skaits un trīs sezonu soda minūšu skaits
- ↑ E.Želubovska statistikā trūkst vienas sezonas spēļu skaits
- ↑ S.Ņikitina statistikā trūkst četru sezonu spēļu skaits un trīs sezonu soda minūšu skaits
- ↑ S.Povečerovska statistikā trūkst divu sezonu gūtie punkti, sešu sezonu spēļu skaits un piecu sezonu soda minūšu skaits
- ↑ G.Gricinska statistikā trūkst vienas sezonas spēļu skaits
- ↑ V.Mamonova statistikā trūkst vienas sezonas punktu skaits, trīs sezonu spēļu skaits un divu sezonu soda minūšu skaits
- ↑ R.Ņikitina statistikā trūkst vienas sezonas gūtie punkti, trīs sezonu spēļu skaits un divu sezonu soda minūšu skaits
Rezultatīvākais spēlētājs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Visvairāk gūto vārtu
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Ainis Ulmanis. Melnās ripas bruņinieki. Latvijas Hokeja federācija, 1998. ISBN 9789984190174.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Didzis Rudmanis. «Skaitļi: Kas apmeklē Latvijas čempionāta spēles?». Sportacentrs.com, 2017-03-24. Skatīts: 2017-08-22.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|
|