Pāriet uz saturu

Latvijas Republikas Pilsoņu Kongress

Vikipēdijas lapa
LR Pilsoņu kongress
pastāv: 24.04.1990.-11.1993.
priekšsēdētāji:

Latvijas Republikas Pilsoņu Kongress (LR PK) bija Atmodas kustības laikā 1989. gadā dibināta organizācija, kas sevi deklarēja par Latvijas Republikas pilsoņu vēlētu "1918. gadā pasludinātās, 1920. gadā Krievijas un 1922. gadā Tautu Savienības Padomes atzītas valsts, agrākās Tautu Savienības locekles - Latvijas Republikas - tiesisko pārstāvību",[1] lai "atjaunotu Latvijas Republikas likumīgo valsts varu, Satversmes darbību, un Latvijas Republikas attiecības ar PSRS veidotu uz 1920. gada miera līguma pamata."[2]

1990. gada februārī LRPK aicināja boikotēt Augstākās padomes vēlēšanas, paziņojot, ka “Pašreizējās LPSR AP vēlēšanas nav likumīgas un demokrātiskas, jo notiek okupācijas armijas klātbūtnē, ar tās karavīru un okupētājas valsts pilsoņu piedalīšanos… Pasludināt LPSR AP vēlēšanas par likumīgām nozīmētu samierināties ar 1940. gada okupācijas sekām”.[3] Tomēr daļa no LR Pilsoņu komitejas locekļiem iekļāvās LTF vēlēšanu sarakstos, kandidējot uz LR AP deputātu mandātiem, par ko tika anulēti viņu Pilsoņu kongresa delegātu mandāti.[4]

1990. gada 8.-23. aprīlī notikušajās LR Pilsoņu Kongresa vēlēšanās ievēlēja Latvijas Komiteju. 4. maija Neatkarības deklarācijas neatzīšana un aicinājumi neaizstāvēt AP no omoniešiem, kā arī virkne citu Latvijas Komitejas lēmumu, Kongresa delegātu runu radikālisms un Pilsoņu Kongresa vadības ierobežotās iespējas piekļūt plašsaziņas līdzekļiem, lai skaidrotu savu nostāju, acīmredzot bija iemesls tam, ka šajā laikā Latvijas Republikas Pilsoņu Kongress strauji zaudēja atbalstītāju loku, tiem sākot atbalstīt dažādas politiskās partijas.

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ideja par pilsoņu kustības veidošanu radās 1989. gada jūlijā, kad latviešu laikrakstos tika publicēts Latvijas PSR pilsonības likuma projekts, kuru bija izstrādājis Juris Bojārs. 1989. gada 17. decembrī[5] pēc Igaunijas parauga, sākās paralēlas valsts varas struktūras izveides mēģinājums - sabiedriski politisko organizāciju (Republikāņu partija, Latvijas Tautas fronte, Latvijas Nacionālās neatkarības kustība, Vides aizsardzības klubs, Cilvēktiesību aizsardzības grupa Helsinki—86 u.c.) pārstāvji sanāca Latvijas Republikas Pilsoņu kustības 1. konferencē, kas pieņēma nolikumu par Latvijas Republikas Pilsoņu komiteju veidošanu un rezolūciju par Kongresa sasaukšanu. Izveidoja Pilsoņu Komiteju Pagaidu sakaru centru, kas izvirzīja uzdevumu "apzināt pilsoņus un pilsoņu kandidātus". Sākās LR pilsoņu un viņu pēcnācēju reģistrācija[6] un jau decembrī reģistrēto skaits pārsniedza 700 000.[7] Vienlaikus tika veidota visaptveroša pilsoņu komiteju sistēma Latvijā.

1990. gada 8.-23. aprīlī notika LR Pilsoņu Kongresa vēlēšanas, kurās 707 772 iedzīvotāji (678 862 pilsoņi un 28 910 pilsoņu kandidāti)[8] ievēlēja 232 delegātus.[9] "Pilsoņu kandidāti" šajās vēlēšanās varēja piedalīties, ievēlot savus pārstāvjus Pilsoņu Kongresā tikai ar padomdevēja tiesībām. Savukārt Kongress izveidoja Latvijas Komiteju (50 locekļi) kā pastāvīgu izpildinstitūciju Kongresa sasaukšanas starplaikos. Vietējo Pilsoņu komiteju vēlēšanas tā arī nenotika. Neraugoties uz reālās varas trūkumu, LR Pilsoņu Kongress pieteica pretenzijas uz vairākām valsts varas funkcijām, ieskaitot dalību iespējamajā Pagaidu valdībā. Tā kā Pilsoņu Kongresa aktīvākā daļa bija latviešu nacionālradikālākie pārstāvji, arī Latvijas Komiteja kopš savas izveidošanas savos uzsaukumos un rīcībā bija par radikāli galējiem soļiem, noraidot jebkādus kompromisus ar padomju varu un citu politisku uzskatu paudējiem. Pilsoņu Kongress atjaunoja Aizsargu organizāciju, Likumīgo īpašnieku apvienību. Latvijas Komitejā reģistrējās politiskās partijas un sabiedriskās organizācijas.[10] Sāka izdot nedēļas laikrakstu "Pilsonis" (redaktori - A. Žukovskis, J. Kučinskis, M. Zelmenis).[11]

Pēc AP vēlēšanām (kurās absolūto vairākumu guva LTF) Pilsoņu Kongress paziņoja, ka “jaunievēlētā LPSR Augstākā Padome ir 1940. gadā nelikumīgi izveidotās LPSR varas orgāns un tāpēc tā nav atzīstama par LR likumīgo valsts varas pārstāvi”, vienlaikus atzīstot par iespējamu sadarboties ar LPSR AP tādu jautājumu risināšanā, kas vērsti uz LR likumīgās valsts varas atjaunošanu un neatkarības atgūšanu.[12] LR Pilsoņu Kongresa Latvijas Komiteja sagatavoja dokumenta projektu “LR AP un LR Pilsoņu Kongresa deklarācija par sadarbību LR likumīgās valsts varas atjaunošanā”, kur cita starpā bija paredzēts, ka līgumus, kuri tiek slēgti ar PSRS un citām valstīm, ratificē gan LR AP, gan Pilsoņu Kongress. LR AP LTF deputātu frakcijas sēdē 1990. gada 11. jūnijā šis dokuments neguva atbalstu[13] un LR PK palika norobežots no varas, aizvien vairāk radikalizējoties,[14] opozīcijā arī LR AP atjaunotajai Latvijas Republikai. Konfrontāciju veicināja arī LTF valdes locekļu nedraudzīgā, reizēm pat nosodošā attieksme pret Latvijas Komiteju (raugoties uz Pilsoņu Kongresu, kurš darbojās tikai sasaukto sesiju laikā, un Latvijas Komiteju kā uz divām dažādām organizācijām), lai gan daudzas LTF nodaļas aktīvi iesaistījās Pilsoņu Kongresa darbā.

Sadarbības mēģinājums ar Augstāko padomi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsoņu Kongress 4. sesijā 1990. gada 15. decembrī pieņēma „Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa un Augstākās Padomes kopīgā komunikē” projektu, kurā abas puses apņēmās" sadarboties un saskaņot savu rīcību". Pilsoņu Kongress 15. decembrī pieņēma lēmumu piedāvāt to izskatīt un parakstīt arī Augstākajai Padomei.[15] 1991. gada 13. janvāra plenārsēdē ar nosaukumu „Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Pilsoņu Kongresa paziņojums” to pieņēma arī Augstākā Padome.[16] Tajā pašā laikā 13. janvārī Tallinā A. Gorbunovs un B. Jeļcins parakstīja Latvijas Republikas un KPFSR līgumu “Par starpvalstu attiecību pamatiem.” Augstākā Padome šo līgumu 14.01.1991. ratificēja. Līguma 3. pants nosaka, ka abas puses “uzņemas savstarpējas saistības garantēt personām, kas šā līguma parakstīšanas brīdī dzīvo Latvijas Republikas teritorijā un KPFSR teritorijā, un ir PSRS pilsoņi, tiesības saglabāt vai iegūt Latvijas Republikas pilsonību atbilstoši viņu brīvai gribai.””[17] Sadarbība beidzās nesākoties: 15. janvārī Latvijas Komiteja noraidīja un pasludināja par "likumīgā spēkā neesošu un tiesiskas sekas neizraisošu" AP lēmumu par līguma ar Krievijas Federāciju ratifikāciju, izplatot paziņojumu, ka "līgums ir pretrunā ar LR pilsoņu interesēm, jo līgumslēdzējas puses izvairās konstatēt neapstrīdamo faktu, ka Latvija ir okupēta, anektēta un kolonizēta no PSRS puses, ...pilsonības jautājuma regulēšana starpvalstu līgumā pēc būtības ir iejaukšanās LR iekšējās lietās".[17] Attiecīgus dokumentus Latvijas Komiteja nosūtīja Krievijas Federācijas Augstākajai padomei un Borisam Jeļcinam.

Barikāžu laikā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1991. gada 19. janvārī Latvijas Komiteja aicināja neiet uz barikādēm: "Izbeidziet karnevālu Vecrīgā un Rīgas centrā, ejiet uz mājām! Taupiet savas dzīvības nākotnes Latvijai, demokrātiskai Latvijai, Latvijas pilsoņu ievēlētās Saeimas likumu vadītai latviskai Latvijai! Neizlejiet savas asinis par velti! Piešķirt masveidā pilsonību tādiem ļaudīm, kas ir sveši un naidīgi latviešu tautai, zemei un kultūrai, ir tas pats, kas atdot viņiem daļu mūsu zemes."[18] LK veidojot patstāvīgu "ēnu valdības" politiku, sadarbība starp AP un LK pārtrūka.[19]

Kad 1991. gada februārī LTF ierosināja 3. martā veikt iedzīvotāju aptauju "Vai Jūs esat par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku?", Latvijas Komiteja iestājās par šīs aptaujas boikotu, uzskatot, ka jebkāda nobalsošana okupācijas karaspēka klātbūtnē ir nelikumīga un tās rezultātu interpretācija varētu radīt nelabvēlīgas tiesiskās sekas. Savukārt virkne apriņķu un citu administratīvi teritoriālo vienību pilsoņu komitejas, neatbalstīja Latvijas Komiteju un izplatīja paziņojumus, ka, saglabājot tiesisko attieksmi pret iecerēto aptauju, kā nelikumīgu balsojumu, kurš notiks okupācijas apstākļos un kurā būs atļauts piedalīties arī Latvijā nelikumīgi esošajiem okupētājvalsts PSRS pilsoņiem - viņi tomēr atsakās no aptaujas boikota, lai nedotu iespēju PSRS interpretēt tās rezultātus tai labvēlīgā gaismā.

1991. gada 28. februārī atsevišķi Pilsoņu Kongresa delegāti un Latvijas Komitejas locekļi Latvijas Universitātes aulā parakstīja separātu aicinājumu Latvijas pilsoņiem piedalīties aptaujā un izteikt vienotu atbalstu Latvijas valstiskajai neatkarībai.[20]

Darbības pārtraukšana un atsākšana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1993. gada pavasarī, gatavojoties 5. Saeimas vēlēšanām, tai daļai Pilsoņu Kongresa delegātu, kuri atbalstīja LR Augstāko padomi, tika anulēti delegātu mandāti, daļa izveidoja partiju 18. novembra savienība (reģistrēta 01.03.1993., likvidēta 03.02.1995.).

2007. gada 24. martā notika bijušo Pilsoņu Kongresa delegātu grupas sanāksme, kurā izveidoja Rīcības Komiteju Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa darbības atsākšanai. 2007. gada 24. martā Pilsoņu Kongresa delegātu sanāksme pieņēma divus dokumentus — „Paziņojumu par PK darbības atsākšanu” un „Paziņojumu par Latvijas — Krievijas robežu”. [21]

Atsauces un paskaidrojumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ [Par grozījumiem Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa darbības pamatprincipos. Pilsonis Nr.1 1990]
  2. ↑ «Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa darbības pamatprincipi.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 23. februārī. Skatīts: 2009. gada 7. janvārī.
  3. ↑ LR Pilsoņu komitejas uzsaukums LR pilsoņiem, visiem Latvijas iedzīvotājiem. Atmoda, 1990, 13. febr., 14. lpp.
  4. ↑ Cilinskis E. Par sēdēšanu uz diviem krēsliem un ceļiem uz Latvijas neatkarību. — Atmoda, 1990, 6. febr., 3. lpp.
  5. ↑ Igors Vārpa. Atmodas eiforija un atmošanās paģiras, 2012. 81. lpp. ISBN 978-9934-0-3102-1.
  6. ↑ Pilsonību apstiprinošu dokumentu uzrādīšana netika pieprasīta - LR pilsoņa apliecība tika izsniegta uz mutiska pieprasījuma un apliecinājuma pamata.
  7. ↑ Apals G. Latvijas Nacionālās neatkarības kustība. // Latvijas Vēsture, 1992, Nr. 3, 29. lpp.
  8. ↑ Pilsonis, Nr. 3, 1990.
  9. ↑ LR Pilsonis, 1990, Speciālizdevums, 6. lpp.
  10. ↑ Par sabiedrisko organizāciju reģistrāciju raksta „Pilsonis” Nr.15. 1990.: „Latvijas Komitejas prezidijs 28. novembrī reģistrēja Latvijas Nacionālo karavīru biedrību”. „Pilsonis” Nr.17. 1990.: „...Latvijas Komitejā tika piereģistrēta Latvijas Nacionālā Sieviešu līga un Latvijas Daugavas Vanagu organizācija.”. „Pilsonis” Nr.26 (43) 1991.:”Izskatījis Likumīgo Īpašnieku apvienības iesniegumu Latvijas Komitejas prezidijs nolemj: reģistrēt Likumīgo Īpašnieku apvienību Latvijas Komitejā.” Par politisko partiju reģistrāciju „Pilsonī” Nr. 13. (29) ir norāde:”... kopš LSDSP XXI kongresa 1990. gada 1. un 2. decembrī Cēsīs, kurā iezīmējās krasa kreisā pagrieziena sākums (no tribīnes pat izskanēja jautājums, kas nelietīgajai CK atļāvis reģistrēt partiju Latvijas Komitejā)...”. Aptaujājot Pilsoņu Kongresa delegātus to starpā J. Kučinski un J. Maurīti, nevienam nebija ne mazāko šaubu, ka Latvijas Komitejā reģistrētas 18. novembra Latvijas politiskās partijas un sabiedriskās organizācijas. Partiju un sabiedrisko organizāciju saraksts vēl jāprecizē, bet netieši informāciju sniedz to pārstāvju paraksti zem kopīgiem 18. novembra Latvijas Republikas sabiedriski politisko organizāciju paziņojumiem („Pilsonis” Nr.1. (18.) 1991. un Nr. 7. (24.) 1991.: Latvijas Republikāņu partija (nejaukt ar vēlāko LRP!), Latvijas Atdzimšanas partija, Latvijas Kristīgo demokrātu savienība, Latvijas Liberālā partija, Latvijas Aizsargu organizācija, Starptautiskās cilvēktiesību aizsardzības Latvijas nacionālā nodaļa, Latvijas Nacionālo karavīru biedrība, „Helsinki-86” Rīgas nodaļa, Latvijas Politiski represēto apvienība, „Helsinki-86”, Latvijas Daugavas vanagi, Latvijas Sieviešu nacionālā līga, Latvijas Nacionālās neatkarības kustība, Latviešu-vācu kultūras biedrība, Krievijas latviešu biedrība, LJA Tēvzemei un Brīvībai. Vēl minētas vairākas sabiedrisko organizāciju nodaļas.
  11. ↑ 1992. gadā ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš un tieslietu ministrs Viktors Skudra tiesā iesniedza prasību par Jāņa Kučinska vadītā laikraksta "Pilsonis" slēgšanu, jo tas savās slejās bija aicinājis boikotēt pilsoņu reģistra veidošanu. To abi minētie kungi traktēja kā nepakļaušanos likumiem un likuma par presi pārkāpumu. Tieslietu ministrijas Informācijas departaments pat reiz aizturēja avīzes jaunāko numuru, jo departamenta vadība neesot paspējusi ar to iepazīties. Laikraksts "Pilsonis" nomainīja nosaukumu, kļuva par "Pavalstnieks" un turpināja iznākt tāpat kā agrāk, lai gan varas iebildumi pret šo izdevumu saturu nemitējās. - Lapsa L., Metuzāls S., Jančevska K. Mediji un vara laikraksta "Pilsonis" slēgšana. / Mūsu vēsture: 1985.—2005. Arhivēts 2007. gada 27. septembrī, Wayback Machine vietnē.
  12. ↑ http://www.aprinkis.lv/_upload/files/401644/vestskol_materials.doc[novecojusi saite] Jundzis T. Vēsturiski politiskā situācija laikā, kad tapa 4. maija Deklarācija - 1990. g. marts-maijs (.doc)
  13. ↑ Latvijas Valsts arhīvs, 290. f., 12. apr., 4. lieta, 111. lpp.
  14. ↑ Piemēram, 1990. gada 16. oktobrī Pilsoņu Kongresa laikraksts iznāca ar nepārprotamu ievadrakstu «Imigrantu piespiedu izsūtīšana — optimāls risinājums»: "Kamēr daudzu cienījamu latviešu prāti šeit un emigrācijā ir aizņemti ar jautājumu, kā pievienot kolonistus, piešķirot viņiem pilsoņtiesības, mūsu vēsākie un tālredzīgākie ziemeļu kaimiņi vairāk domā, kādā veidā - pēc iespējas civilizētāk un pieklājīgāk - atbrīvoties no šiem nelūgtajiem viesiem." (Imigrantu piespiedu izsūtīšana — optimālais risinājums. // Pilsonis, nr. 7, 16.10.1990, 1. lpp.) Reaģējot uz I.Godmaņa valdības izvirzīto pilsonības likumprojektu, 31. oktobra LK paziņojumā postulēts, ka pilsoņi ir tikai un vienīgi pirmskara Latvijas pilsoņi un to pēcteči: "Pieņemot Ministru Padomes priekšlikumus, Latvijas Republikas Augstākā Padome neatgriezeniski novirzīsies no Latvijas Republikas atjaunošanas ceļa un pastiprinās politisko konfrontāciju Latvijā." (LR Pilsonis, 1991. gada novembris, 2. lpp.) Vēlāk J.Kučinskis aicināja: "Opozīcijai šī, pēc līķiem smirdošā stabilitāte jāizjauc, piemēram, sasaucot kārtējo mītiņu, bet šoreiz tā, lai tas pāraugtu ielu nekārtībās un barikādēs…" (Lapsa L., Metuzāls S., Jančevska K. Mediji un vara laikraksta "Pilsonis" slēgšana. / Mūsu vēsture: 1985.—2005. Arhivēts 2007. gada 27. septembrī, Wayback Machine vietnē.)
  15. ↑ Pilsonis, Nr.17. 1990.
  16. ↑ Pilsonis Nr. 2 (19.) 1991.
  17. ↑ 17,0 17,1 [LR Pilsonis Nr. 3. 1991.]
  18. ↑ LR Pilsonis Nr. 3. 1991. V.Lācis "Par karnevālu Latvijā un Rīgas centrā"
  19. ↑ 1991. gada 23. janvāra AP sēdes stenogramma
  20. ↑ Puriņš G., Šulcs U., Vai 2001. gada Rīgas domes vēlēšanu rezultāti bija pārsteigums - etniskie balsojumi, atskatoties uz 1991. gada 3. marta aptaujas pieredzi.
  21. ↑ [ http://www.pilsonis.lv/ Arhivēts 2009. gada 22. martā, Wayback Machine vietnē. www.pilsonis.lv]

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • 4. maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par neatkarības deklarāciju. / Red. T.Jundzis. - Fonds Latvijas Vēsture, Rīga, 2000.
  • Maurītis J. Pilsoņu Kongress un tā darbība. / Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. 5. sēj., Militārās literatūras apgādes fonds, Rīga, 2004.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Latvijas_Republikas_Pilsoņu_Kongress&oldid=4088121"