Latvijas Tautas fronte

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmets, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija, Livonijas ordenis, Rīgas arhibīskapija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas karaliste, Rīgas brīvpilsēta
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals, Kurzemes kolonijas
Livonijas hercogiste, Inflantijas vaivadija
Zviedru Vidzeme, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudzes, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Oberosts, Latviešu strēlnieki, Iskolats
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Satversmes sapulce, Autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms
Otrais pasaules karš, Vācbaltiešu izceļošana no Baltijas valstīm, Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Latvijas Tautas fronte bija sabiedriski politiska kustība un organizācija Latvijas PSR un Latvijā Atmodas laikā no 1988. gada. LTF bija izšķirīga nozīme Latvijas neatkarības atgūšanā. Pēc 5. Saeimas ievēlēšanas 1993. gadā tā darbojās kā mazietekmīga organizācija līdz 1999. gadam, kad likvidējās.

Tapšana un darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Tautas fronti sāka veidot pēc 1988. gada 1.—2. jūnijā notikušā Latvijas Rakstnieku savienības valdes paplašinātā plēnuma,[1] tā izveidota pēc privātpersonu grupas — Valda Šteina, Viktora Avotiņa un Jāņa Rukšāna[2] — iniciatīvas un dibināta 1988. gada 8. oktobrī jau kā masveida organizācija "pārbūves" (t.s. "perestroikas") nevalstiskam atbalstam. Dažos mēnešos LTF atbalsta grupas bija izveidotas visā Latvijas PSR un apvienoja aptuveni 110 000 cilvēku. Dienu pirms dibināšanas klajā nāca informācijas lapa "Atmoda", kas vēlāk pārtapa par LTF oficiālo avīzi (iznākot arī krievu valodāАтмода, vēlāk Балтийское время), vairākas frontes nodaļas vēlāk izdeva arī savus laikrakstus.[1] Par LTF priekšsēdētāju ievēlēja Daini Īvānu (1990. gadā viņu LTF priekšsēdētāja amatā nomainīja Romualds Ražuks).

1989. gadā Latvijas Tautas fronte kļuva skaitliski vēl plašāka un Pilsoņu kongresa ietekmē arī radikālāka — sāka atklāti uzstāties par Latvijas neatkarību. Otrā kongresa laikā, kas notika 1989. gada 7.—8. oktobrī, Tautas frontes sastāvā bija aptuveni 250 tūkstoši biedru.[1] 1989. gadā pašvaldību vēlēšanās Latvijas Tautas fronte ieguva vairākumu deputātu mandātu lielākajā daļā pašvaldību, tajā skaitā arī Rīgā.

Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanās 1990. gadā no 201 deputātu vietas Latvijas Tautas fronte ieguva 122 mandātus (58%; vēlāk francijā iestājās vēl deviņi deputāti).[1] Tās pārstāvis Anatolijs Gorbunovs turpināja pildīt AP priekšsēdētāja pienākumus, bet par Ministru Padomes priekšsēdētāju kļuva Ivars Godmanis. LTF deputāti ierosināja Neatkarības deklarācijas pieņemšanu 1990. gada 4. maijā.

Noriets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc reālās neatkarības atjaunošanas 1991. gadā no Latvijas Tautas frontes atšķēlās daudzas grupas (piemēram, frakcija "Satversme" Augstākajā Padomē). 1993. gadā 5. Saeimas vēlēšanās lielākā daļa bijušo tautfrontiešu piedalījās citos sarakstos un politisko ietekmi zaudējusī Latvijas Tautas fronte ar Ivaru Godmani priekšgalā neiekļuva 5. Saeimā.

Vēlāk tā pārtapa par Kristīgo tautas partiju (dibināta 1996. gada 2. maijā), kas 1997. gadā pievienojās Kristīgi demokrātiskajai savienībai,[3] bet 1999. gada 9. oktobrī LTF 9. kongress pieņēma lēmumu par pašlikvidāciju.[4]

Rīgā, Vecpilsētas ielā 13/15, atrodas Tautas frontes muzejs. Šī ēka, kurā ilgāku laiku atradās LTF birojs, nodota muzejam ar īpašu likumu.[5]

Priekšsēdētāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Latvijas enciklopēdija. 4. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2007. 28.—29. lpp. ISBN 978-9984-9482-4-9.
  2. Ar Tautas frontes dibinātāju Jāni Rukšānu sarunājas Ilmārs Šlāpins. // Rīgas Laiks. 10.2004., 22. lpp.
  3. "Ievads politikā" R. Zvaigzne ABC, 1998. — 96. lpp.
  4. Paziņojums par LTF likvidāciju, Zinātnes Vēstnesis, 25.10.1999., Nr. 17 (183)
  5. Par nekustamā īpašuma nodošanu Tautas frontes muzeja sabiedriskajai padomei, likuma teksts portālā likumi.lv

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ingrīda Vāverniece „Latvijas Tautas Fronte - gads pirmais”. — Latvijas Tautas Fronte, Rīga 1989.
  • Jānis Škapars „Latvijas Tautas fronte 1988-1991”. — Jāņa Sēta, Rīga 1998. ISBN 9984071251 (Veltījums Trešajai Atmodai un Latvijas Tautas frontes dibināšanas desmitgadei)
  • Tālavs Jundzis „Latvijas valsts atjaunošanas parlamentārais ceļš 1989-1993”. — Latvijas Zinātņu akadēmijas Baltijas stratēģisko pētījumu centrs, Rīga 2010. ISBN 9934811405
  • Dainis Īvāns „LTF Rietumos”. — Elpa, Rīga 2001. ISBN 9984543862
  • Elita Veidemane „Atmoda. Mani dārgumi”. — Jumava, Rīga 2004. ISBN 998405716X
  • Jānis Dinevičs „Brīves buramvārdus meklējot”. — SIA Masts, Rīga 2010. ISBN 9984490289 (1988. gada LTF lektoru konferences orig̓inālteksti)
  • Sandra Kalniete „Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, vin̦i lūza”. — Jumava, Rīga 2000. ISBN 9984053105
  • Jānis Freimanis „LTF kareivja - zinātnieka acīm”. — Nacionālais Apgāds, Rīga 2002. ISBN 9984260755
  • Voldemārs Hermanis „Zem LKP kupola. Ieskats Latvijas Komunistiskās partijas līkločos (1945–1991)”. — Jumava, Rīga 2016.
  • Dainis Īvāns, Ilmārs Znotin̦š, Juris Petraškevičs „Garaspēka zemes atgūšana”. — Tautas frontes muzejs, Rīga 2013. ISBN 9934840227
  • Aigars Dāboliņš "Latvijas Tautas Fronte : von der Volksbewegung zur Regierungspartei". — Berlin, 1993.
  • "Baltic Assembly, Tallinn, May 13-14, 1989". — Valgus for the Popular Front of Estonia, Tallinn 1989. ISBN 5440008594 (documents)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]