Latvijas telpu futbola izlase
| Latvija | |||
| Iesauka(s) | Sarkanbaltsarkanie / 11vilki | ||
|---|---|---|---|
| Asociācija | Latvijas Futbola federācija | ||
| Konfederācija | UEFA | ||
| Galvenais treneris | Masimiljāno Bellarte | ||
| Kapteinis | Germans Matjušenko | ||
| Visvairāk spēļu | Aigars Bondars (86) | ||
| Visvairāk vārtu | Maksims Seņs (40) | ||
| Mājas stadions | Olimpiskais sporta centrs | ||
| FIFA kods | |||
| FIFA rangs | 60. vieta | ||
|
| |||
| Pirmā spēle | |||
(Ljēža, Beļģija; 1998. gada 7. decembris) | |||
| Lielākā uzvara | |||
(Ogre, Latvija; 2008. gada 26. decembris) | |||
| Lielākais zaudējums | |||
(Andora la Velja, Andora; 2000. gada 28. septembris) | |||
| UEFA Eiropas čempionāts telpu futbolā | |||
| Piedalīšanās | 1 (Pirmoreiz 2026. gada UEFA Eiropas čempionāts telpu futbolā) | ||
| Labākais rezultāts | 2026. gada UEFA Eiropas čempionāts telpu futbolā | ||
Latvijas telpu futbola izlase ir nacionālā telpu futbola komanda, kas pārstāv Latvijas Republiku starptautiskās telpu futbola sacensībās, tādās kā Eiropas čempionāts un FIFA Pasaules kauss. Latvijas telpu futbola izlasi pārvalda Latvijas Futbola federācija.
Latvija 2026. gada 21. janvārī debitēja starptautiskajā telpu futbola arēnā, piedaloties UEFA Futsal Euro finālturnīrā kā līdzrīkotāja kopā ar Lietuvas un Slovēnijas federācijām. Šis pasākums ir līdz šim lielākais, jelkad rīkotais UEFA pasākums Latvijā.
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]Telpu futbols Latvijā oficiāli tika organizēts un sāka tikt spēlēts pēc starptautiskajiem noteikumiem tikai pēc tam, kad valsts atguva neatkarību.
1992. gadā tika izveidota Latvijas nacionālā telpu futbola izlase, kas piedalījās starptautiskā turnīrā Maskavā. Tajā Latvija piekāpās Neatkarīgo Valstu Sadraudzības un Itālijas komandām, taču izcīnīja uzvaru pret Slovākiju.
1998. gada decembrī Latvija debitēja UEFA Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā Beļģijā. Pirmajā spēlē tika fiksēts 0:0 neizšķirts pret Azerbaidžānu, savukārt otrajā spēlē Latvija ar 2:3 piekāpās mājiniecei Beļģijai. Kopumā Latvijas izlase UEFA Eiropas čempionāta kvalifikācijā piedalījusies 11 reizes, piecas reizes pārvarot priekšsacīkšu kārtu. Kopējais bilances rādītājs – 49 spēles, 16 uzvaras, 7 neizšķirti un 26 zaudējumi.
Pirmo uzvaru oficiālajā kvalifikācijas spēlē Latvija guva 2007. gada janvārī, kad uzvarēja Bulgāriju (2:0) un vēlāk Angliju (5:1).
2009. gadā Latvija pirmo reizi kvalifikācijas vēsturē pārvarēja priekšsacīkšu kārtu, pieveicot Igauniju, Armēniju un Bulgāriju, taču galvenajā kvalifikācijas posmā nespēja iekļūt finālturnīrā.
2000. gada janvārī Latvija pirmo reizi piedalījās FIFA Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā, kur piedzīvoja zaudējumus visās četrās spēlēs (pret Krieviju, Poliju, Beļģiju un Ziemeļmaķedoniju).
Svarīgs pavērsiens Latvijas telpu futbola vēsturē bija 2003. gada novembrī, kad FIFA Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrs norisinājās Rīgas sporta manēžā. Šajā turnīrā Latvija demonstrēja cienījamu sniegumu pret tā brīža pasaules čempioni Spāniju, piedzīvojot ciešu 1:3 zaudējumu.
2011. gada oktobrī, spēlējot Jelgavā, Latvija pirmo reizi pārvarēja FIFA Pasaules kausa kvalifikācijas priekšsacīkšu kārtu, uzvarot Angliju un Sanmarīno, kā arī nospēlējot neizšķirti ar Kipru. Tomēr galvenajā kvalifikācijas posmā Latvija nespēja izkļūt no grupas, fiksējot neizšķirtus pret Ungāriju un Kazahstānu, kā arī piedzīvojot zaudējumu pret Krieviju, kas vēlāk kvalificējās finālturnīram.
Latvijas telpu futbola izlase ir vissekmīgākā komanda Baltijas Telpu futbola kausa vēsturē - tā ir izcīnījusi sešus titulus no deviņiem aizvadītajiem turnīriem. Šajās sacensībās tradicionāli piedalās Lietuvas un Igaunijas telpu futbola izlases.
UEFA Futsal Euro 2026
[labot | labot pirmkodu]Latvijas telpu futbola izlase UEFA Futsal Euro 2026 finālturnīrā piedzīvos savu debiju, startējot Eiropas prestižākajās telpu futbola sacensībās.
2022. gadā Latvija un Lietuva iesniedza kopīgu pieteikumu finālturnīra rīkošanai, un 2023. gada decembrī UEFA apstiprināja abas valstis kā turnīra līdzrīkotājas. Kā mājinieces Latvija un Lietuva saņēma automātisku kvalifikāciju finālturnīram.
2025. gadā radās sarežģījumi, kad finālturnīram kvalificējās Baltkrievija. Latvijas likumi aizliedza Baltkrievijas izlasei spēlēt Latvijā, un arī Lietuva atteicās komandu uzņemt. Tādēļ UEFA pieņēma lēmumu piesaistīt Slovēniju kā papildu rīkotājvalsti, nodrošinot, ka Baltkrievijas izlase aizvadīs savas grupu turnīra spēles tur.
Rezultātā Baltkrievijas grupa tiks izlozēta atsevišķi, lai izvairītos no iespējamas spēlēšanas pret Latviju vai Lietuvu grupu turnīra ietvaros.
21. janvāra atklāšanas spēlē Latvija ar rezultātu 4-0 pārspēja Gruziju. Pirmos vārtus Latvijas futzāla izlases vēsturē guva Germans Matjušenko.[2]
Sastāvs
[labot | labot pirmkodu]Atjaunots 2025. gada 13. novembrī
|
Galvenie treneri
[labot | labot pirmkodu]1992. gadā Latvijas nacionālās telpu futbola izlases pirmais galvenais treneris bija Sergejs Jablokovs.
No 2003. gada līdz 2021. gada beigām komandu vadīja Artūrs Šketovs, kurš lielāko daļu savas sportista karjeras pavadīja tradicionālajā futbolā, taču karjeras noslēgumā īsu brīdi pārstāvēja arī Latvijas telpu futbola izlasi.
2022. gada sākumā notika trenera maiņa – komandas vadību pārņēma portugāļu speciālists Orlando Duarte. Tomēr pēc sešiem mēnešiem viņu nomainīja Melnkalnes treneris Vasko Vujovičs, kurš tika nolīgts ar 1+1 gada līguma sistēmu.
2024. gada vasarā, gatavojoties UEFA Futsal Euro 2026, par komandas galveno treneri tika iecelts itāļu telpu futbola speciālists Masimiljāno Bellarte.
Sacensības Latvijā
[labot | labot pirmkodu]Galvenās telpu futbola sacensības Latvijā ir Latvijas telpu futbola Virslīga, kas tiek rīkots kopš 1997. gada. Virslīga sastāv no regulārās sezonas, pēc kuras seko izslēgšanas spēles, bet finālā divas labākās komandas sacenšas līdz trīs uzvarām (best-of-five formāts).
2024./2025. gada sezonā Virslīgā piedalījās desmit komandas, taču jaunajā 2025./2026. gada sezonā RFS Futsal izstājās no Virslīgas, kā arī tika izņemta no kluba sistēmas vispār, neskatoties uz to, ka Latvijas telpu futbola finālsērija 2024./2025. gada sezonā bija grandiozākā vēsturē, abiem Rīgas telpu futbola klubiem duelējoties Arēnā Rīga.
Šobrīd turnīrā dominē Riga FC Futsal, kurā 2023./2024. gada sezonā spēlēja arī pasaulē visu laiku labākais telpu futbola spēlētājs - leģenda Rikardinjo. Gadu gaitā medaļas Virslīgā izcīnījušas arī komandas no Daugavpils, Jūrmalas, Jelgavas, Ventspils, Rēzeknes, Spuņciema un Jēkabpils.
Īpašākie spēlētāji
[labot | labot pirmkodu]Kopš 2011. gada Latvijas Futbola federācija (LFF) piešķir balvu - Latvijas labākais telpu futbola spēlētājs.
Visbiežāk šo godu ieguvis uzbrucējs Maksims Seņs, kurš balvu saņēmis četras reizes, tostarp trīs gadus pēc kārtas (2011. un 2013–2015.gadā). Seņs ir arī seškārtējs Latvijas Virslīgas rezultatīvākais spēlētājs, pārstāvot divus Latvijas spēcīgākos telpu futbola klubus – FK RABA un FK Nikars. Savukārt Aigars Bondars ir Latvijas izlases rekordists aizvadīto spēļu skaita ziņā, nospēlējot 86 mačus, un 2012. gadā ieguva arī labākā telpu futbola spēlētāja titulu.
Citi balvas ieguvēji:
Germans Matjušenko – trīskārtējs laureāts (2018, 2019, 2021); Andrejs Aleksejevs – divkārtējs balvas ieguvējs (2016, 2017); Miks Babris – apbalvots 2020. un 2022. gadā; Artjoms Kozlovskis – labākais spēlētājs 2023. gadā; Edgars Tarakanovs – pirmo reizi ieguva titulu 2024. gadā.
Klubi
[labot | labot pirmkodu]Visveiksmīgākais telpu futbola klubs Latvijas vēsturē ir FK Nikars – Rīgas komanda, kas izcīnīja 12 Latvijas čempionu titulus pēc kārtas (2008–2019). Šajā dominances periodā komandu septiņus gadus vadīja portugāļu telpu futbola speciālists Orlando Duarte (Orlando Francisco Alves Duarte), kurš iepriekš bija guvis FIFA pasaules čempionāta medaļas ar Portugāles izlasi.
FK Nikars 11 sezonas piedalījās UEFA Futsal Cup turnīrā, piecas reizes pārvarot galveno kvalifikācijas kārtu un sasniedzot Elites kārtu, kur sacenšas kontinenta 16 spēcīgākās komandas. 2017. gadā Nikars sasniedza augstāko pozīciju Eiropas rangā, ieņemot 7. vietu UEFA futzāla klubu rangā. Tomēr 2019. gadā, finanšu problēmu dēļ, klubs atteicās no dalības Virslīgā. Gadu vēlāk Nikars atgriezās Latvijas augstākajā līmenī kā daļa no FC RFS Futsal struktūras.
Otrais visu laiku titulētākais Latvijas telpu futbola klubs ir FK RABA, arī Rīgas komanda, kas Latvijas čempionu titulu izcīnījusi trīs reizes.
2021. gadā RABA pēc 15 gadu pārtraukuma atguva čempionu titulu. Papildus tam RABA desmit reizes ir noslēgusi sezonu kā Latvijas vicečempione.
Pasaules čempionātos
[labot | labot pirmkodu]| 1989 | Nepiedalījās | |
| 1992 | ||
| 1996 | ||
| 2000 | Nekvalificējās | Kvalifikācija |
| 2004 | Kvalifikācija | |
| 2008 | Kvalifikācija | |
| 2012 | Kvalifikācija | |
| 2016 | Kvalifikācija | |
| 2020 | Nekvalificējās | |
Eiropas čempionatos
[labot | labot pirmkodu]| 1996 | Nepiedalījās | |
| 1999 | Nekvalificējās | kvalifikācija |
| 2001 | kvalifikācija | |
| 2003 | kvalifikācija | |
| 2005 | kvalifikācija | |
| 2007 | kvalifikācija | |
| 2010 | kvalifikācija | |
| 2012 | kvalifikācija | |
| 2014 | kvalifikācija | |
| 2016 | kvalifikācija | |
| 2018 | Nekvalificējās | kvalifikācija |
| 2022 | Nekvalificējās | kvalifikācija |
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ Viktors Sopirins. «Sestdien Ogrē īpaša telpu futbola veterānu spēle». LFF.lv, 2024-02-08. Skatīts: 2024-02-08.
- ↑ «Debijā "sausā" uzvara un kupls atbalsts». LFF.lv (latviešu). Skatīts: 2026-01-22.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]| Šis ar futbolu saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
| ||||||||||||||
| ||||||||||