Levītu grāmata
Levītu grāmata, arī 3. Mozus grāmata un Leviticus (grieķu: Λευιτικόν, "Levītiem" vai Vayikra ivritā: ויקרא, "un Viņš sauca"), ir trešā Toras un Vecās Derības grāmata.
Grāmata satur konkrētus reliģiskos likumus un priesteru rituālus, taču plašākā nozīmē tā ietver detaļas, kā īstenot Sinaja kalnā starp izraēļiem un Dievu noslēgto derību.
Pirmās sešpadsmit un pēdējā grāmatas nodaļa veido priesteru kodeksu ar noteikumiem par rituālo tīrību, grēka ziedojumiem un apgraizīšanu. 17-26 nodaļa satur svētās uzvedības kodeksu. Šie noteikumi un ierobežojumi pārsvarā attiecas uz izraēļiem, lai arī daži ir saistoši svešiniekiem.
Tradicionāli jūdaismā un kristietībā tiek uzskatīts, ka grāmatas tekstu Dievs nodiktējis Mozum. Taču Bībeles pētnieki uzskata, ka grāmata radīta Jeruzalemes tempļa priesteru vajadzībām ap 550 - 400 gadu p.m.ē. un iekļauta Torā ap 400. gadu p.m.ē. Lai arī grāmata kristietībā tiek saukta par Levītu grāmatu, tā skaidri izceļ atšķirības starp Ārona pēcnācējiem, koeniem un parastajiem priesteriem levītiem, no Levija cilts.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Levītu grāmata.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
- Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
Šis ar reliģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |