Jeremijas grāmata

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Jeremijas grāmata ir otrā no vēlīno praviešu grāmatām jūdaisma un kristiešu Bībelēs. Tās saturs atspoguļo notikumus Jūdejā no 627. p.m.ē līdz 582. p.m.ē. Oriģinālais teksts ir rakstīts sarežģītā un poētiskā senebreju valodā, izņemot 10:11 pantu, kas rakstīta Bībeles aramiešu valodā. Līdz mūsdienām teksts ir nonācis divās līdzīgās, bet atšķirīgās versijās — senebreju un grieķu tulkojumā (Septuaginta), kas joprojām dod teologiem un vēsturniekiem iemeslus dažādām teksta interpretācijām. Grāmatas saturs domāts kā vēsts Babilonijas trimdā esošajiem ebrejiem, izskaidrojot viņu nelaimes ar piekopto elkdievību. Ebreji tiek salīdzināti ar neuzticīgu sievu un nepaklausīgiem bērniem. Dieva sods par viņu pārkāpumiem ir neizbēgams, taču tam var sekot apžēlošana. Jeremija nav laimīgs par savu pravieša lomu, viņš ir dusmīgs uz sevi, bet vēl vairāk uz Jeruzālemes iedzīvotājiem, kas neklausās viņa brīdinājumos. Par negāciju pilnajiem pareģojumiem viņu pat iesloga un iemet bedrē nomirt.

Grāmatā aptvertajā laikā tika veiktas reformas ebreju piekoptajā reliģijā, Babilonija sagrāva Asīriju, Ēģipte uz īsu brīdi pakļāva Jūdeju, kam sekoja Babilonijas iebrukums un vara, pret kuru ebreji divreiz sacēlās, uz ko babilonieši atbildēja nopostot Pirmo templi un izsūtot lielāko politiskās elites un iedzīvotāju daļu trimdā uz Babiloniju.

Grāmatu var sadalīt sešās daļās. 1.—25. nodaļa ir senākā daļa, kas satur Jeremijas pravietojumu galveno domu. 26.—29. nodaļa vēsta par viņa dzīvi un attiecībām ar citiem praviešiem. 30.—33. nodaļa iekļauj Dieva solījumu atkal palīdzēt ebrejiem un jaunas derības konceptu, ko jūdaisms un kristietība traktē atšķirīgi. 34.—45. nodaļa vēsta par attiecībām ar valdnieku Cedekiju un Jeruzālemes krišanu, 46.—51. nodaļa — par Dieva sodiem ebreju kaimiņtautām. 52. nodaļa atstāsta dažus Otrās Ķēniņu grāmatas pantus.

Lai arī liela daļa grāmatas teksta neapšaubāmi rakstīta neilgi pēc tajā aprakstītajiem notikumiem, jau Babilonijas trimdas laikā, grāmatas galīgā teksta veidošana varēja turpināties vairākus gadsimtus. Septuagintas grieķu teksts ir nedaudz īsāks un tajā ir citādāks satura izkārtojums. Grieķu versiju joprojām izmanto pareizticīgās baznīcas, kamēr jūdaismā un kristietībā izmanto senebreju tekstu.