Litija hidrīds
Litija hidrīds | |
---|---|
Litija hidrīda kristālrežģis | |
Ķīmiskā formula | LiH |
Molmasa | 7,95 g/mol |
Blīvums | 780 kg/m3 |
Kušanas temperatūra | 692 °C |
Viršanas temperatūra | sadalās pie apmēram 850 °C[1] |
Litija hidrīds (LiH) ir jonu tipa hidrīds — litija un ūdeņraža binārais savienojums. Tas ir balta vai pelēcīga, cieta, kristāliska viela (kubiski kristāli, to kristālrežģis līdzīgs NaCl kristālrežģim). Litija hidrīds nedaudz šķīst ēterī. Ar molmasu 7,95 g/mol, litija hidrīds ir visvieglākais no jonu savienojumiem.
Iegūšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Litija hidrīds veidojas, sildot metālisku litiju ūdeņraža atmosfērā:
- 2Li + H2 → 2LiH
Ķīmiskās īpašības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Augstā temperatūrā litija hidrīds ir ārkārtīgi reaģētspējīgs, līdzīgi brīviem sārmu metāliem. Parastos apstākļos tā ir pavisam noturīga viela (litija hidrīds ir visstabilākais no sārmu metālu hidrīdiem un tā īpašības daudzējādā ziņā atgādina sārmzemju metālu hidrīdu īpašības). Istabas temperatūrā litija hidrīds nereaģē ar sausām gāzēm, piemēram, skābekli, hloru vai hlorūdeņradi.
Turpretī ar ūdeni litija hidrīds intensīvi reaģē:
- LiH + H2O → LiOH + H2
Litija hidrīda disociācija par litiju un ūdeņradi vakuumā kļūst manāma 450 °C temperatūrā.
Saskarē ar mitru gaisu litija hidrīds var uzliesmot, jo enerģiski reaģē ar ūdeni. |
Izmantošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Litija hidrīdu izmanto vielu žāvēšanai (kā desikantu) un litija alumohidrīda iegūšanai. To izmanto arī ūdeņraža ģeneratoros ērtai ūdeņraža iegūšanai (litija hidrīds no visiem hidrīdiem satur visvairāk ūdeņraža pēc masas) un keramikas izstrādājumu ražošanā. Atomenerģētikā litija hidrīdu lieto reaktoru dzesēšanai un izolēšanai.
Sevišķa nozīme ir litija savienojumam ar deitēriju — litija deiterīdam LiD jeb, precīzāk, litija-6 deiterīdam. Litija deiterīds ir ūdeņraža bumbas kodoldegviela. Atšķirībā no citas kodoldegvielas — tritija, litija deiterīds nav radioaktīvs (tritijs veidojas no litija-6, to apstarojot ar neitroniem).
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Справочник химика. Том II. Основные свойства неорганических и органических соединеный. Л.,"Химия", 1971 (krieviski)
|