Sārmzemju metāli ir periodiskās tabulas 2. grupas elementi. Brīvā veidā tie ir visai aktīvi un dabā nav sastopami. Saskaroties ar ūdeni un gaisaskābekli, tie oksidējas. Sārmzemju metāli ir: berilijs, magnijs, kalcijs, stroncijs, bārijs un rādijs. Berilijam un magnijam oksīda kārtiņa ir salīdzinoši izturīga, tāpēc normālos apstākļos tie neoksidējas, pārējiem sārmzemju metāliem oksīda kārtiņa ir poraina vai nenoturīga, tāpēc tie gaisā oksidējas. Sārmzemju metālus parasti iegūst, elektrolizējot to savienojumu (parasti hlorīdu) kausējumus. Sārmzemju metālus var arī iegūt, reducējot to savienojumus ar sārmu metāliem. Dabā izplatītākie sārmzemju metāli ir magnijs un kalcijs. Rādijs ir radioaktīvs. Palielinoties atommasai, palielinās ķīmiskā aktivitāte un samazinās karbonātu šķīdība ūdenī. Šo elementu vērtība savienojumos ir +2.
Daudzi avoti starp sārmzemju metāliem neiekļauj beriliju un magniju, pamatojot to ar šo elementu izteikti atšķirīgām ķīmiskām īpašībām, piemēram, berilijs nereaģē ar ūdeni, magnijs to dara vien paaugstinātās temperatūrās, bet pārējie 2. grupas elementi ar ūdeni reaģē istabas temperatūrā. Berilijam, atšķirībā no pārējiem 2. grupas elementiem, ir raksturīgi kovalenti savienojumi.[1]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sārmzemju metāli.
