Lielā Ļahova sala
| Lielā Ļahova sala | |
|---|---|
 Malakatinas upe Kigiļaha pussalā Lielās Ļahova salas rietumos | |
  Lielā Ļahova sala  Lielā Ļahova sala  Lielā Ļahova sala | |
| Ģeogrāfija | |
| Koordinātas | 73°26′N 142°00′E / 73.433°N 142.000°EKoordinātas: 73°26′N 142°00′E / 73.433°N 142.000°E |
| Arhipelāgs | Ļahova salas |
| Platība | 4600 km² |
| Garums | 124 km |
| Platums | 72 km |
| Augstākais kalns |
Emijtass 311 m |
| Administrācija | |
 Krievija | |
| Federācijas subjekts | Sahas republika |
| Lielākā pilsēta | Miskigiļaha |
 Lielā Ļahova sala Vikikrātuvē | |
Lielā Ļahova sala (krievu: Большой Ляховский остров, jakutu: Ляхов улахан арыыта, Улахан Хабрыыска-арыы) ir neapdzīvota sala Krievijas Federācijas galējos ziemeļos Ziemeļu Ledus okeānā, Ļahova salu grupā. Administratīvi ietilpst Sahas Republikas Bulunas ulusā.
Ģeogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sala izvietojusies Ļahova salu dienvidaustrumos, to lielākā sala. Rietumos tās krastus apskalo Laptevu jūra, austrumos — Austrumsibīrijas jūra. Dienvidos Dmitrija Lapteva šaurums to atdala no Āzijas krasta, bet Eterikēna šaurums ziemeļos — no Mazās Ļahova salas. Salu veido galvenokārt irdeni mūžīgā sasaluma ieži un fosilais ledus. Pamatieži galvenokārt kaļķakmens un slāneklis ar granīta intrūzijām. Salas reljefs līdzens, augstākais kalns ir 311 m augstais Emijtass dienvidaustrumu galā pie Šalaurova raga. Daudz gravu un termokarsta ezeru.[1] Krastu nogāzēs, ko veido fosilo ledu sedzoša smilts un māla augsne, bieži tiek atrastas seno dzīvnieku (mamutu, degunradžu, zirgu) un augu paliekas.[2] Salā valda arktiskais klimats, no novembra līdz aprīlim atkušņu nav, sniega sega 9 mēnešus gadā.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmie ziņas par salas eksistenci 1712. gadā izplatīja tās krastā izkāpušie kazaki Jakovs Permjakovs un Merkurijs Vagins, kas nodēvēja salu par Bļižņiju (Ближний). 1959. vai 1960. gadā salu apmeklēja un izpētīja evenu mednieks un tirgotājs Eterikēns, un vietējie iedzīvotāji salu sāka dēvēt par Eterikanu (Этерикан).[3] 1761. gadā salu redzējuši arī Sibīrijas tirgotāji Ņikita Šalaurovs un Ivans Bahovs, kas atzīmēja tās dienvidu krastu kartē un atklāja salas bagātīgos mamutu kaulu krājumus.
Neskatoties uz to, par salas pirmatklājēju tiek uzskatīts tirgonis Ivans Ļahovs, kurš, sekojot ziemeļbriežu baram, šķērsoja jūras šaurumu un nonāca salā. Tur viņš atrada bagātīgus mamutu kaulu krājumus un polārlapsu barus. Par savu atklājumu Ļahovs ziņoja uz Pēterburgu. Jekaterina II pavēlēja atklātās salas nosaukt Ļahova vārdā un piešķīra viņam monopoltiesības uz resursu ieguvi tajās.[4]
1928. gadā salas dienvidaustrumu krastā ierīkota Misšalaurovas polārstacija, bet 1934. gadā salas rietumu galā — Miskigiļahas polārstacija.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Определение "Ляховские острова" в Большой Советской Энциклопедии
- ↑ Кожа мамонта, найденная на острове Большой Ляховский, может стать материалом для попыток клонирования мамонта
- ↑ ИМЕНА НА КАРТЕ АРКТИКИ. Этерикан
- ↑ «Большая российская энциклопедия. ЛЯХОВСКИЕ ОСТРОВА». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 29. oktobrī. Skatīts: 2021. gada 2. februārī.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Lielā Ļahova sala.- КИГИЛЯХИ НОВОСИБИРСКИХ ОСТРОВОВ