Ļahova salas

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ļahova salas
Ļahova salas
Kigiļaha pussala Lielās Ļahova salas rietumos
Ļahova salas (Jakutija)
Ļahova salas
Ļahova salas
Ļahova salas (Krievija)
Ļahova salas
Ļahova salas
Ļahova salas (Āzija)
Ļahova salas
Ļahova salas
Ģeogrāfija
Izvietojums starp Laptevu jūru un Austrumsibīrijas jūru
Koordinātas 73°48′N 140°40′E / 73.800°N 140.667°E / 73.800; 140.667Koordinātas: 73°48′N 140°40′E / 73.800°N 140.667°E / 73.800; 140.667
Arhipelāgs Jaunsibīrijas salas
Salu skaits 5
Platība 6100 km²
Garums 280 km
Augstākais kalns Emijtass
311 m
Administrācija
Karogs: Krievija Krievija
Federācijas subjekts Sahas republika
Ļahova salas Vikikrātuvē

Ļahova salas (krievu: Ляховские острова, jakutu: Ляхов арыылара) ir neapdzīvotu salu grupa Krievijas Federācijas galējos ziemeļos Ziemeļu Ledus okeānā, Jaunsibīrijas salu arhipelāgā.[1] Administratīvi ietilpst Sahas Republikas Bulunas ulusā.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salas stiepjas 280 km garumā rietumu—austrumu virzienā. Rietumos to krastus apskalo Laptevu jūra, austrumos — Austrumsibīrijas jūra. Dienvidos Dmitrija Lapteva šaurums tās atdala no Āzijas krasta, bet Saņņikova šaurums ziemeļos — no Anžū salām. Salu grupā ietilpst trīs galvenās salas — Lielā Ļahova sala, Mazā Ļahova sala, Stolbovoja, kā arī divas mazas saliņas — Zatopļajemija un Jaja. Salas veido galvenokārt irdeni mūžīgā sasaluma ieži un fosilais ledus. Pamatieži galvenokārt kaļķakmens un slāneklis ar granīta intrūzijām. Salu krasti pakļauti intensīvam termoabrāzijas procesam. Līdz 20 gadsimta vidum Ļahova salās bija vēl divas nelielas salas rietumos no Stolbovojas — Semjonova sala (pēdējoreiz novērota 1952. gadā) un Vasiļjeva sala (pēdējoreiz novērota 1930. gadu vidū). Šo salu vietā mūsdienās plaši sēkļi.[2] 2013. gadā Vasiļjeva salas vietā atklāta jauna 0,04 km² liela Jajas sala. Salu reljefs līdzens, augstākais kalns ir Emijtass Lielajā Ļahova salā. Daudz gravu un termokarsta ezeru.[3] Krastu nogāzēs, ko veido fosilo ledu sedzoša smilts un māla augsne, bieži tiek atrastas seno dzīvnieku (mamutu, degunradžu, zirgu) un augu paliekas. Salās valda arktiskais klimats, no novembra līdz aprīlim atkušņu nav, sniega sega 9 mēnešus gadā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmie ziņas par salu eksistenci 1712. gadā izplatīja kazaki Jakovs Permjakovs un Merkurijs Vagins, kuri izkāpa krastā Lielajā Ļahova salā. 1761. gadā salas redzējis arī Sibīrijas tirgotāji Ņikita Šalaurovs un Ivans Bahovs, atzīmēja to dienvidu krastu kartē un atklāja salās bagātīgus mamutu kaulu krājumus.

Neskatoties uz to, par salu pirmatklājēju tiek uzskatīts tirgonis Ivans Ļahovs, kurš, sekojot ziemeļbriežu baram šķērsoja jūras šaurumu un nonāca salās. Tur viņš atrada bagātīgus mamutu kaulu un polārlapsu krājumus un ziņoja par savu atklājumu uz Pēterburgu. Jekaterina II pavēlēja salas nosaukt Ļahova vārdā un piešķīra viņam monopoltiesības uz resursu ieguvi tajās.

1928. gadā Lielās Ļahova salas dienvidaustrumu krastā ierīkota Misšalaurovas polārstacija, 1934. gadā salas rietumu galā — Miskigiļahas polārstacija, bet 1943. gadā Stolbovojas salā — Stolbovojas polārstacija.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]