Lielā prūšu sacelšanās

Lielā prūšu sacelšanās bija lielākā un veiksmīgākā senprūšu cilšu sacelšanās pret Vācu ordeņa krustnešiem 13. gadsimtā. Kopumā Prūsijas krusta karu laikā notika divas lielas un vairākas mazākās senprūšu cilšu sacelšanās pret ordeņa varu.

Sacelšanās sākums

Par Lielās prūšu sacelšanās aizsākumu parasti uzskata Livonijas ordeņa smago sakāvi Durbes kaujā 1260. gadā, pēc kuras sacēlās ne tikai kurši un zemgaļi, bet arī praktiski visas senprūšu ciltis. Katra senprūšu cilts izvēlējās savu vadoni šajā cīņā: sembiešus vadīja Glande, notangiešus — Herkuss Mants, bārtiešus — Divons, vārmiešus — Glape, pagudiešus — Auktums. Vienīgā cilts, kas nesacēlās pret krustnešiem bija pamedieši. Toties cīņā iesaistījās senprūšiem radniecīgie jātvingi (sūdavi) Skomanta vadībā. Tomēr visas iesaistītās ciltis nespēja vienoties par vienu galveno sacelšanās vadoni. Cīņas gaitā par visveiksmīgāko un ievērojamāko vadoni izvirzījās Herkuss Mants, bet arī viņam pakļāvās tikai notangieši. Sākotnēji sacelšanās senprūšiem bija ļoti veiksmīga. Tika aplenktas daudzas Vācu ordeņa pilis. Nepazīstot Rietumeiropas piļu aplenkuma taktikas, senprūšu aplenkumi izpaudās kā visu piegādes ceļu bloķēšana, kā rezultātā mazākie garnizoni bija spiesti drīz vien padoties. Ieņemtās pilis senprūši iznīcināja, jo viņiem nebija pieredzes tāda tipa nocietinājumu aizsardzībā un apgādē. 1261. gada janvārī krustnešiem ieradās pirmie papildspēki, bet uzreiz tos smagi sakāva notangieši Herkusa Mantes vadībā Pokarves kaujā. 1262. gada janvārī krustnešiem ieradās papildspēki no Reinzemes Julihas hercoga Vilhelma VII vadībā. Viņiem izdevās pārraut Kēnigsbergas aplenkumu. Sembieši un notangieši centās aplenkumu atjaunot, tomēr, pēc Herkusa Manta ievainošanas un notangiešu atkāpšanās, sembieši vieni paši nespēja pilnībā bloķēt pilsētu, un tās apgāde tika atjaunota.

Tomēr Prūsijas iekšzemē senprūšiem veicās daudz labāk. 1262.—1263. gadā tika ieņemti gandrīz visi krustnešu cietokšņi, izņemot Kēnigsbergu, Kulmu, Balgu, Elbingu un Tornu. Ieņemto piļu iznīcināšana nozīmēja, ka senprūšiem nevajadzēja lielus spēkus piesaistīt kādas konkrētas pils aizsardzībai, bet tie varēja ātri tikt pārsviesti uz kādu citu vietu. 1263. gadā Herkusa Manta vadītie notangieši Lubavas kaujā smagi sakāva ordeņa spēkus, nogalinot gan ordeņa mestru, gan maršalu. Šajā laikā sacelšanos atbalstīja arī lietuvieši. 1262. gada vasarā žemaišu kunigaiša Tranaiša vadīts lietuviešu karaspēks iebruka Mazovijā, nogalināja hercogu Semovitu I un vēlāk izsiroja arī Kulmas zemi. Tomēr Mindauga nogalināšana un sekojošās dinastiskās ķildas vairs neļāva lietuviešiem palīdzēt senprūšiem. Sacelšanos atbalstīja arī jātvingi, kuri, Skomanta vadībā, divreiz devās karagājienā uz Kulmu.

Pagrieziena punkts

Par sacelšanās pagrieziena punktu uzskata 1265. gadu, kad Vācu ordenim sāka pienākt lielāki un stabilāki papildspēki no Rietumeiropas. Kēnigsberga tika izmantota kā placdarma tālākiem krustnešu uzbrukumiem iekšzemē. Arī Livonijas ordenis nosūtīja papildspēkus uz Kēnigsbergu, kā rezultātā smagā kaujā tika sakauti sembieši. Viņi tika piespiesti padoties, un kā pirmie 1265. gadā izstājās no cīņas. Tajā pašā gadā Prūsijā ieradās arī Braunšveigas hercogs Albrehts un Meisenes markgrāfs Alberts, taču nespēja gūt vērā ņemamus panākumus. 1266. gadā Brandenburgas markgrāfistes valdnieki uzcēla pili Notangā un nosauca to par Brandenburgu. Tomēr jau tūlīt pēc hercogu došanās mājup pili ieņēma un iznīcināja Glapes vadītie vārmieši. Tajā pašā gadā senprūšu cīņai pievienojās arī Pomerānijas hercogs Mestvins. 1267. gadā Prūsijā ar lielu armiju ieradās Bohēmijas karalis Ottokārs II, kurš jau iepriekš bija piedalījies Prūsijas krusta karā. Tomēr lielākais viņa sasniegums bija pierunāt Pomerānijas hercogu atkal kļūt par Vācu ordeņa sabiedroto. Iesaistīties reālā karadarbībā viņu traucēja straujais atkusnis, jo smagi bruņotie bruņinieki nespēja pilnvērtīgi cīnīties purvainajā un piemirkušajā apkārtnē. Taktiskā ziņā bija iestājies līdzsvars, jo neviena karojošā puse nespēja gūt pilnīgu uzvaru pār otru. Tomēr nemitīgā karadarbība izsmēla visai ierobežotos senprūšu dzīvā spēka resursus. Savukārt krustnešiem ieradās aizvien vairāk papildspēku no visas Rietumeiropas. Tāpat arī senprūšu ciltis joprojām nespēja pilnībā koordinēt savu darbību un ievēlēt vienu līderi. Arī neieņemtās ordeņa pilis Notangā un Vārmē joprojām bija bīstams faktors līdz ar to tikai bārtieši Divoņa vadībā varēja veltīt visus spēkus cīņai ar krustnešiem regulāri iebrūkot Kulmas zemē.

Sacelšanās apspiešana

1271. gadā tika organizēta liela senprūšu ofensīva, kuras galveno smagumu iznesa bārtieši un pagudieši. Nespējot ieņemt kādu pierobežas krustnešu pili, senprūši atkāpās un izklīda. Viņiem pa pēdām sekojošie krustneši no Kristburgas pils izveidoja nakts apmetni upes krastā. Daļa izklīdināto senprūšu šķērsoja upi attālāk, lai uzbruktu krustnešiem no aizmugures, kamēr otra daļa uzbruka frontāli pāri upei. Krustneši tika ielenkti un sekojošajā kaujā (Kristburgas kauja) krita 12 ordeņbrāļi un aptuveni 500 krustnešu. Pēc šīs uzvaras senprūši nekavējoties uzbruka Kristburgas pilij, tomēr smagā cīņā pili ieņemt nespēja. Senprūši joprojām postīja Kristburgas apkārtni, kad ieradās krustnešu papildspēki no Elbingas. Senprūšu jātniekiem izdevās aizbēgt, bet liela daļa kājnieku tika nogalināti. Neskatoties uz šo neveiksmi, Divona vadītie bārtieši jau drīz atjaunoja Kristburgas aplenkumu ar mērķi nomērdēt pils aizstāvjus badā. 1273. gadā kādā sadursmē ar nelielu krustnešu vienību tika nogalināts Divons, un bārtieši izstājās no tālākas cīņas.

1271.—72. gada ziemā Prūsijā ieradās lieli krustnešu papildspēki no Meisenes grāfa Dītriha II vadībā. 1272. gadā tie iebruka Notangā un aplenca kādu senprūšu cietoksni. Lai arī pils ieņemšana prasīja 150 krustnešu dzīvības, notangiešu zaudējumi bija daudz lielāki, jo tika pamatīgi izpostīta visa zeme. Herkuss Mants ar nelielu grupu sekotāju bija spiests bēgt uz mežainajiem apvidiem Prūsijas dienvidos. Tomēr jau gada laikā viņš tika notverts un 1273. gadā pakārts. Arī vārmiešu vadonis Glape tika sagūstīts un pakārts, kad viņa karaspēkam pie Brandenburgas uzbruka no aizmugures. Līdz ar to pēdējā senprūšu cilts, kas turpināja cīņu bija pagudieši, kam izdevās veiksmīgs pārsteiguma iebrukums Elbingā. Sekoja smags krustnešu atriebes iebrukums Pagudē. 1274. gadā tika ieņemts pagudiešu lielākais nocietinājums, un šis brīdis arī tiek uzskatīts par sacelšanās beigām.

Vācu ordenis steigšus centās atjaunot senprūšu nopostītās pilis. Daļa senprūšu dumpinieku rada patvērumu Sūdavā vai Lietuvā, bet palikušie bija spiesti pieņemt kristietību, dot ķīlniekus un samierināties ar ordeņa virskundzību. Līdz 1283. gadam ordenim bija izdevies pakļaut arī atlikušas apkārtnes radniecīgās baltu ciltis: skalvjus, nadruviešus un jātvingus (sūdavus).

Izmantotā literatūra

Urban, William (2000). The Prussian Crusade (2nd ed.). Chicago, Illinois: Lithuanian Research and Studies Center.

Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.