Lielbritānijas mandātteritorija Palestīnā
| |||||||||||||||||||||||||||||||||
.svg){kind=small}
.svg)
.svg)
Lielbritānijas mandātteritorija Palestīnā (angļu: British Mandate for Palestine, arābu: فلسطين, Filasṭīn, ivritā: (פָּלֶשְׂתִּינָה (א"י, Pālēśtīnā (EY), kur EY — Eretz Yisrael jeb "Izraēlas zeme") bija Apvienotās Karalistes pakļautībā esoša teritorija Palestīnā, kuru izveidoja pēc Pirmā pasaules kara, sadalot Osmaņu impēriju. Tā pastāvēja no 1920. līdz 1948. gadam, kad Apvienoto Nāciju Organizācija tās teritorijā lika izveidot neatkarīgu Palestīnas Valsti, Izraēlu un Jeruzalemes brīvpilsētu (corpus seperatum). Mandātteritorijas pastāvēšanas laikā to dēvēja vienkārši par Palestīnu, taču vēlāk, runājot par šo Palestīnas vēstures posmu, sāka izmantot tādus nosaukumus kā Palestīnas mandātteritorija, Palestīnas mandāts un Britu Palestīna.
Izveidošana
[labot | labot pirmkodu]1919. gadā Rietumu Sabiedroto valstu pārstāvji tikās Parīzes miera konferencē, lai izlemtu karā zaudējušo valstu likteni. ASV prezidents Vudro Vilsons savos četrpadsmit punktos jau 1918. gada janvārī bija pasludinājis, ka esošo un jauno valstu robežas noteiks tautu vēlmes pēc pašnoteikšanās. Tikmēr britu, franču, krievu un itāļu slepenajās sarunās bija panāktas dažādas vienošanās par iespējamo Osmaņu impērijas savstarpējo sadalīšanu. Francija vēlējās kontrolēt plašas vēsturiskās Sīrijas zemes, kas iekļautu arī Libānas un Palestīnas teritorijas. Britu militārie panākumi Palestīnā nodrošināja šīs teritorijas nonākšanu britu pārvaldē. Britiem arī bija svarīgi kontrolēt zemes starp Vidusjūras piekrasti un Tuvo Austrumu naftas atradnēm un piegādes ceļiem. 1920. gada Londonas un Sanremo konferencēs briti panāca savas tiesības uz Palestīnas mandātu, un 1922. gada 24. jūnijā Tautu savienība Ženēvā oficiāli izveidoja Britu Palestīnas mandātteritoriju.[1]
Iedzīvotāji
[labot | labot pirmkodu]Pirms Pirmā pasaules kara sākuma Osmaņu teritorijās, kas veidoja Palestīnu, dzīvoja apmēram 85 000 ebreju. Kopš 1880. gadiem šeit bija ieradušies līdz 35 000 ebreju migranti, kas šeit vēlējās veidot jaunu dzīvi. Arābu skaits bija ap 600 000. Lai arī ebreju imigrāciju ietekmēja jaunās cionisma idejas, cionistu vadība vēl ilgu laiku izskatīja vairākas citas vietas pasaulē, kurās varētu veidot jaunu ebreju valsti.
Britu varasiestādes veica divas tautas skaitīšanas - 1922. gadā un 1931. gadā, kuras uzrādīja pārliecinošu musulmaņu iedzīvotāju vairākumu.
Arābu politiskā dzīve
[labot | labot pirmkodu]
Jau britu okupācijas sākumā Palestīnas arābu kopienas organizē musulmaņu – kristiešu asociācijas, kuras pakāpeniski izveido Palestīnas arābu kongresu kā savu augstāko nacionālā mēroga pārstāvniecību. 1923. gadā notiek mandāta pastāvēšanas laikā pirmās un vienīgās britu organizētās Palestīnas Likumdošanas padomes vēlēšanas. Palestīnas arābu kongress izlemj šīs vēlēšanas boikotēt, aizbildinoties ar nesamērīgi maz vietām kas tajā paredzētas arābu deputātiem. Rezultātā briti paziņo Likumdošanas padomes vēlēšanu rezultātus par spēkā neesošiem un izveido vietējo pārstāvju veidotu konsultatīvo padomi.[2]
1927., 1934., un 1946./47. gados notiek pašvaldību vēlēšanas.
Arābu politisko dzīvi lielā mērā nosaka vairākas tradicionāli bagātas ģimenes, kurām pieder plaši zemes īpašumi, un kuru pārstāvji bieži ieņem augstākās garīdzniecības amatus. Mandāta gados politiskajā dzīvē dominē Hussaini un Našašibi ģimeņu politiskās nesaskaņas.
Britu mandāta izveidošanas gados sākas hadža Amina al-Hussaini politiskā karjera. 1921. gadā briti viņu ieceļ par Jeruzalemes lielo muftiju. 1922. gadā viņš kļūst par Musulmaņu augstākās padomes vadītāju. Viņa galvenais politiskais sāncensis ir Našašibi ģimenes pārstāvis Ragibs Našašibi, kurš no 1920. līdz 1934. gadam ir Jeruzalemes mērs.
1934. gadā mirst Palestīnas arābu kongresa vadītājs Musa al-Hussaini (kurš bija Jeruzalemes mērs no 1918. līdz 1920. gadam), kas dod viņa radiniekam Aminam al-Hussaini iespēju paplašināt savu ietekmi. Tajā pašā gadā notikušajās pašvaldību vēlēšanās par Jeruzalemes mēru kļūst al-Hussaini atbalstīts kandidāts. Vēlēšanās zaudējušais Ragibs Našašibi 1934. gadā nodibina Nacionālās aizsardzības partiju. 1935. gadā Džamals al-Hussaini nodibina Palestīnas arābu partiju.[3]
1936. sākas arābu sacelšanās, kas mudina visus arābu politiskos spēkus vismaz uz brīdi apvienoties, 1936. gada aprīli nodibinot Arābu augstāko komiteju hadža Amina al-Hussaini vadībā. Komitejā ietilpst 12 pārstāvji no sešām partijām – Jaunatnes kongresa, Arābu neatkarības partijas, Nacionālās aizsardzības partijas, Palestīnas arābu partijas, Nacionālā bloka partijas un Reformu partijas. Sacelšanās otrajā posmā, kas sākās 1937. gada vasarā un kļūst aizvien vardarbīgāks, izceļas bruņoti konflikti starp al-Hussaini atbalstītājiem, kas vēlējās aktīvu cīņu pret britiem, un Našašibi atbalstītājiem, kas bija gatavi vienoties ar britiem. Arābu augstākā komiteja turpina darboties līdz 1939. gadam, bet sacelšanās beigu posmā abu ietekmīgo ģimeņu bruņoto grupējumu starpā jau notiek asiņainas sadursmes.[4]
Pašvaldību vēlēšanas
[labot | labot pirmkodu]Ņemot vērā britu ieviestos vecuma un mantas cenzus, 1927. gada pašvaldību vēlēšanās piedalīties drīkstēja tikai noteiktu vecumu sasnieguši vīrieši, kuriem piederēja īpašums un kas bija nomaksājuši noteiktu nodokļu apjomu, tādējādi potenciālo kandidātu un balsotāju skaits jau sākotnēji bija ierobežots un nepārsniedza 6,5% no kopējā iedzīvotāju skaita.[5]
Nākamās pašvaldību vēlēšanas bija paredzētas 1930. gadā, taču 1929. vardarbīgo nekārtību dēļ tās pārcēla uz 1934. gadu. 1931. gadā 62% Palestīnas iedzīvotāju dzīvoja laukos vai nelielos ciematos. No vairāk nekā 1000 apdzīvotajām vietām, tikai 38 ciematos pastāvēja oficiāli atzītas vietējās pārvaldes padomes. Vienīgi Jeruzalemi, Jafu, Telavivu un Haifu varēja uzskatīt par modernām pilsētām. Vēlēšanas notika tikai 14 no 23 Palestīnas pašvaldību apgabaliem. Pārējos kandidātu skaits bija vienāds ar vakanto deputātu vietu skaitu, tādēļ tos amatos iecēla britu Augstais komisārs. Jeruzalemē, Dženinā, Nablusā, Ramallā, Betlemē, Hebronā, Gazā un citās vietās vēlēšanās uzvarēja Hussaini ģimenes atbalstītāji, tomēr britu Augstais komisārs nereti izmantoja savas tiesības par pilsētu mēriem iecelt Našašibi atbalstītājus, tomēr viņam arī nācās apstiprināt Hassaini atbalstītājus par mēriem Akrā, Tulkaremā, Jērikā, Bēršebā un citur.[6]
Otrā pasaules kara dēļ nākamās pašvaldību vēlēšanas notika 1946. gadā. Septiņās savu amatu saglabāja 1934. gadā uzvarējušie mēri, bet 14 pašvaldībās tika ievēlēti jauni. Vēl viens amatā tika iecelts bez vēlēšanām. Britu Augstais komisārs atkal izmantoja savas tiesības iecelt sev tīkamus mērus vairākās pilsētās un pilsētiņās. Šajās vēlēšanās piedalījušos Palestīnas iedzīvotāju skaits pirmo reizi sasniedza 10%, Haifā sasniedzot 20,2% un Jafā 21,2%.[7]
Attēlu galerija
[labot | labot pirmkodu]
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ League of Nations Establishes Mandate for Palestine
- ↑ The Palestinian political parties and local self-governance during the British Mandate
- ↑ The Palestinian political parties and local self-governance during the British Mandate
- ↑ The Palestinian political parties and local self-governance during the British Mandate
- ↑ The Palestinian political parties and local self-governance during the British Mandate
- ↑ The Palestinian political parties and local self-governance during the British Mandate
- ↑ The Palestinian political parties and local self-governance during the British Mandate
Skatīt arī
[labot | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Lielbritānijas mandātteritorija Palestīnā.
 | Šis ar Palestīnu saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|