Lilija Dzene

Vikipēdijas lapa
Lilija Dzene
Lilija Dzene
Teātra zinātniece un kritiķe
Dzimusi Lilija Mača
1929. gada 25. jūlijs
Valsts karogs: Latvija Vecpiebalga, Latvija
Mirusi 2010. gada 3. oktobrī (81 gada vecumā)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Citi vārdi Lilija Mača
Nodarbošanās teātra zinātniece un vēsturniece, teātra kritiķe, rakstniece

Lilija Dzene (dzimusi Lilija Mača) (1929. gada 25. jūlijs2010. gada 3. oktobris) bija Latvijas teātru vēsturniece, kritiķe un rakstniece, doktore, emeritētā zinātniece, Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekle,[1] Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimusi Vecpiebalgā, vidusskolā mācījusies Rīgā, kur dzīvojusi tēva brāļa režisora un pedagoga Emīla Mača un Dailes teātra aktrises Lilijas Žvīgules ģimenē. Studējusi Maskavas Vissavienības Teātra mākslas institūta teātra zinātņu fakultātē[2], kuru beigusi un sākusi strādāt laikrakstā "Cīņa", kur no 1963. līdz 1967. gadam vadījusi kultūras nodaļu. Bijusi ilglaicīga almanaha "Teātris un dzīve", žurnālu "Māksla", "Teātra vēstnesis" un laikraksta "Literatūra un Māksla" rakstu autore.[3] No 1959. gada bijusi Teātra darbinieku savienības biedre, bet no 1961. gada — Rakstnieku savienības biedre.

Devums rakstniecībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rakstus par teātri publicējusi no 1953. gada.[3] Uzrakstījusi monogrāfiju par Latvijas Nacionālo teātri "Drāmas teātris" (1979). Ievērību guvušas monogrāfijas par latviešu teātra māksliniekiem: "Labais mūžs" (1964), par Mirdzu Šmitheni; "Kārlis Sebris" (1967); "Lidija Freimane" (1971); "Elza Radziņa" (1973); "Dialogs ar Hariju Liepiņu" (1977); "Mana versija par Alfredu Jaunušanu" (1979); "Vai tavs mūžs kam lieti der" (1983), par Kārli Sebri; "Aktiera Jāņa Kubiļa atbildes" (1984); "Aktieris pret savu gribu" (1987), par aktieri Eduardu Pāvulu; "Draiskā peonija" (1997), par Elzu Radziņu; "Ar zelta lāpu rokā" (1992), par trimdas latviešu aktieriem; "Triju aktieru dzīves savā laikā, savā dzimtā un — arī teātrī" (1995), par Maču dzimtas aktieriem Emīlu Maču, I.Maču, Liliju Žvīguli; bijusi Kārļa Sebra grāmatas "Mīļā meļa memuāri" (1998) un enciklopdijas "Teātris un kino biogrāfijās" (1999—2002) redaktore.[4]

VDK kartotēka[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

L. Dzenes kartīte atrasta publiskotajā VDK savervēto aģentu kartotēkas daļā. Tajā apgalvots, ka viņa kā aģente "Elza" savervēta 1979. gada oktobrī,[5] tomēr Alvis Hermanis apgalvojis, ka viņas aģentes lieta ir uztaisīta bez viņas ziņas, jo vervētājs izrādes veidošanas laikā esot par to atzinies.[6].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]