Lidija Freimane

Lidija Freimane-Pasternaka;
Dzimusi	1920. gada 6. martā; Dondjušeni, Rumānija (tagad Moldova)
Mirusi	1992. gada 18. janvārī (71 gada vecumā); Rīga, Latvija
Nodarbošanās	aktrise, sabiedriska darbiniece
Darbības gadi	1946-1992
Vecāki	Eduards Freimanis,; Marija Freimane
Dzīvesbiedrs	Rūdolfs Baltaisvilks; Jāzeps Pasternaks
Bērni	Kristīne Pasternaka (1952); Katrīne Pasternaka (1957)
Citi apbalvojumi
	Staļina prēmija (1949, 1950); Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves māksliniece (1954); Latvijas PSR Tautas skatuves māksliniece (1964); PSRS Tautas skatuves māksliniece (1970);

Lidija Freimane (dzimusi 1920. gada 6. martā, mirusi 1992. gada 18. janvārī) bija populāra latviešu teātra un kino aktrise, PSRS Tautas skatuves māksliniece.

Dzīvesgājums

Dzimusi 1920. gada 6. martā (citi avoti vēsta, ka faktiski aktrise dzimusi 4. aprīlī^[1]^[2]^[3]) Dondjušenu ciemā Moldovā (tolaik Rumānijā), latviešu virsnieka Eduarda Freimaņa un rumāņu zemnieces Marijas, dzimušas Gaļeckas, ģimenē. 1921. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Rīgā, un dzīvoja sākumā Marijas, tad Krāsotāju, Krišjāņa Barona ielā. Pēc tēva vadītā uzņēmuma bankrota 1927. gadā dzīvoja visai trūcīgos apstākļos. Savstarpējā saskarsmē lietoja krievu valodu.^[4]

Mācījās Rīgas 2. pamatskolā, tad Viļa Olava komercskolā. Mācību laikā iezīmējās viņas interese par teātri, pateicoties Amālijai Jātniecei, kura, iestudējot skolā Rūdolfa Blaumaņa komēdiju "No saldenās pudeles", Freimanei iedalīja Lavīzes lomu. Pat skolas direktors Pauls Radziņš ieteica Lidijai apmeklēt teātra skolu.

Pēc Latvijas okupācijas 1941. gadā Lidija Freimane absolvēja komercskolu un dzīvoja Lielupē, bet, ienākot vāciešiem, viņa atrada darbu Latvijas Kredītbankā, kuru vācu okupācijas vara pārveidoja par Notebank im Ostland. Parādoties ziņai, ka uzņem audzēkņus Nacionālā teātra studijā, viņa izturēja pārbaudījumus un uzsāka studijas, turpinot darbu bankā. Nacionālā teātra studijā topošā aktrise guva zināšanas pie tādiem pasniedzējiem kā Jānis Zariņš, Žanis Katlaps, Osvalds Glāznieks, apmeklējot kopā ar pārējiem studentiem izrādes, bagātinājās ar mākslas spēku, kas nāca no Ludmilas Špīlbergas, Žaņa Katlapa, Lilijas Štengeles, Jāņa Oša spēles. Viņas vecāku ģimeni 1943. gada 9. decembrī vācu okupācijas varas iestādes apcietināja un Rēzeknē nošāva viņas tēvu Eduardu.

1944. gada pavasarī Lidija beidza studijas 1. kursā, taču tā paša gada 27. septembrī kopā ar banku evakuējās uz Brīsteortu, kas atradās netālu no Kēnigsbergas. Pēc pāris nedēļām bankas nodaļu likvidēja, kāds bankas darbinieks palīdzēja viņai nokļūt Kolbergā, kur ar darba biržas palīdzību atrada darbu laukos pie zemniekiem. Frontei tuvojoties, 1945. gada sākumā viņa bēga uz Svinemindi, tad Berlīni un Oberštaufenu Bavārijā. No 26. jūnijā līdz 3. augustam viņa caur Augsburgu, Berlīni, Štetīni, tad ar kuģi „Pionieris” nokļuva Liepājas ostā. Atgriezusies Rīgā, Lidija Freimane apmetās pie mātes un sāka kārtot filtrācijas dokumentus, kas nebija viegli, jo varas iestādes neuzticīgi raudzījās uz tiem, kas pabijuši Vācijā, taču beidzot viņa saņēma pagaidu apliecību līdz pases saņemšanai. Dzīvoja civillaulībā ar režisoru Rūdolfu Baltaisvilku, taču izšķīrās pēc tam, kad Baltaisvilks izgrūda Lidiju no automašīnas, uzzinājis, ka viņa gaida bērnu.^[5] 1955. gadā Lidija apprecējās ar Jāzepu Pasternaku, taču Lidijas māte Marija nekādi nespēja pieņemt, ka viņas znots ir ebrejs. Īrēja dzīvokli Līvciema ielā Ziepniekkalnā. Lidijai Freimanei-Pasternakai ir divas meitas Kristīne Pasternaka (1952) un Katrīne Pasternaka (1957). Kopā ar meitu Katrīnu Lidija ir filmējusies filmā "Meistars", kuras režisors ir Jānis Streičs.

L. Freimane bija LPSR Augstākās Padomes deputāte 6.—8. sasaukumos. Kopš 1966. gada viņa bija Latvijas Teātru darbinieku savienības priekšsēdētāja. 1975. gada 10. novembrī viņas vīru Jāzepu Pasternaku nodūra kāpņu telpā. Būdama Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāja, panāca (pat vēršoties pēc palīdzības augstākajās varas instancēs Maskavā) Eduarda Smiļģa mājas Āgenskalnā pārņemšanu savienības bilancē, to atjaunojot un restaurējot Teātra muzeja vajadzībām. Pēc viņas iniciatīvas tika izveidots Amtmaņa-Briedīša muzejs Vallē.

Lidija Freimane-Pasternaka bija arī pirmā, kas atsaucās jauno arhitektu Lapiņa un Ulmaņa aicinājumam un publiski izvirzīja jautājumu par Melngalvju nama atjaunošanu Rīgā, nododot to radošo savienību pārziņā. Mirusi 1992. gadā Rīgā.

Aktrises karjera

Skatīt arī: Lidijas Freimanes lomas

Pateicoties Amālijas Jātnieces un Žaņa Katlapa rosinājumam viņa iestājās Drāmas teātra studijā, kur mācījās pie tādiem pasniedzējiem kā Kārlis Kundziņš, Juris Jurovskis, Rūdolfs Baltaisvilks, Alfreds Amtmanis-Briedītis, Vera Baļuna un citi.

Kopš 1947. gada 16. augusta Lidija Freimane bija LPSR Valsts Drāmas teātra aktrise. Kā atzina teātra zinātniece Lilija Dzene, ar laiku Lidija Freimane kļuva par "vienīgo īsto traģēdijas aktrisi" uz Latvijas teātra skatuves.^[6]

Apbalvojumi

Staļina prēmija par Anitas lomas atveidojumu Viļa Lāča lugā "Zvejnieka dēls"
Staļina prēmija par Ošu Annas lomas atveidojumu Andreja Upīša lugā "Zaļā zeme"
Ordenis "Goda Zīme" (1956)^[7]
Darba Sarkanā Karoga ordenis (1980)^[8]

Lidijas Freimanes piemiņai nosaukta rozes šķirne "Rievainā roze Lidija Freimane"^[9]

Literatūra par Lidiju Freimani

Silvija Līce. Lidija Freimane. Rīga: Anitas Mellupes likteņstāsti, 2001. ISBN 9984-611-59-0
Lilija Dzene. Lidija Freimane. Rīga: Liesma, 1971.
Silvija Līce, Lidija Freimane. Lidija Freimane. Rīga: Teātra anekdotes, 1992.

Atsauces

↑ Māra Niedra. Teātris un kino biogrāfijās : enciklopēdija. — Preses nams: Rīga, 1999. 1.sej. 462 lpp. ISBN 9984-00-331-0
↑ «Lidija Freimane». Latvijas Nacionālā teātra 100 gadi (angļu). Skatīts: 2020. gada 4. aprīlī.
↑ «Skatuves karalienei Lidijai Freimanei - 100». diena.lv. 2020. gada 4. aprīlī. Skatīts: 2020. gada 4. aprīlī.
↑ Leiduš, kā es ar tevi lepojos! ; Lidijas Freimanes dzīve. // Santa. 2008., Nr4(190), 63. lpp.
↑ Leiduš, kā es ar tevi lepojos! ; Lidijas Freimanes dzīve. // Santa. 2008., Nr4(190), 66. lpp.
↑ Leiduš, kā es ar tevi lepojos! ; Lidijas Freimanes dzīve. // Santa. 2008., Nr4(190), 64. lpp.
↑ "PSRS Augstākās Padomes Prezidija DEKRETS. Par Latvijas PSR mākslas un literatūras darbinieku apbalvošanu ar ordeņiem un medaļām". Cīņa (Nr. 3 (04.01.1956)): 2. lpp.
↑ "PSRS Augstākās Padomes Prezidija DEKRETS. PAR PSRS TAUTAS SKATUVES MĀKSLINIECES L. PASTERNAKAS (FREIMANES) APBALVOŠANU AR DARBA SARKANĀ KAROGA ORDENI". Cīņa (Nr. 56 (05.03.1956)): 1. lpp.
↑ Rievainā roze Lidija Freimane — Stādi ar dvēseli

Ārējās saites

www.kino-teatr.ru
www.letonika.lv
kino muzejs Arhivēts 2014. gada 11. augustā, Wayback Machine vietnē.
www.dic.academic.ru
www.rudata.ru Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē.
www.scnc.ru
IMDb profils (angliski)
Lidija Freimane filmas.lv

[1] Māra Niedra. Teātris un kino biogrāfijās : enciklopēdija. — Preses nams: Rīga, 1999. 1.sej. 462 lpp. ISBN 9984-00-331-0

[teatris.lv-2] «Lidija Freimane». Latvijas Nacionālā teātra 100 gadi (angļu). Skatīts: 2020. gada 4. aprīlī.

[3] «Skatuves karalienei Lidijai Freimanei - 100». diena.lv. 2020. gada 4. aprīlī. Skatīts: 2020. gada 4. aprīlī.

[4] Leiduš, kā es ar tevi lepojos! ; Lidijas Freimanes dzīve. // Santa. 2008., Nr4(190), 63. lpp.

[5] Leiduš, kā es ar tevi lepojos! ; Lidijas Freimanes dzīve. // Santa. 2008., Nr4(190), 66. lpp.

[6] Leiduš, kā es ar tevi lepojos! ; Lidijas Freimanes dzīve. // Santa. 2008., Nr4(190), 64. lpp.

[7] "PSRS Augstākās Padomes Prezidija DEKRETS. Par Latvijas PSR mākslas un literatūras darbinieku apbalvošanu ar ordeņiem un medaļām". Cīņa (Nr. 3 (04.01.1956)): 2. lpp.

[8] "PSRS Augstākās Padomes Prezidija DEKRETS. PAR PSRS TAUTAS SKATUVES MĀKSLINIECES L. PASTERNAKAS (FREIMANES) APBALVOŠANU AR DARBA SARKANĀ KAROGA ORDENI". Cīņa (Nr. 56 (05.03.1956)): 1. lpp.

[9] Rievainā roze Lidija Freimane — Stādi ar dvēseli

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]