Lidija Freimane

Lidija Freimane-Pasternaka
Dzimusi	1920. gada 6. martā Dondjušeni, Rumānija (tagad Moldova)
Mirusi	1992. gada 18. janvārī (71 gada vecumā) Rīga, Latvija
Nodarbošanās	aktrise, sabiedriska darbiniece
Darbības gadi	1946-1992
Vecāki	Eduards Freimanis, Marija Freimane
Dzīvesbiedrs	Rūdolfs Baltaisvilks Jāzeps Pasternaks
Bērni	Kristīne Pasternaka (1952) Katrīne Pasternaka (1957)
Apbalvojumi Citi apbalvojumi Staļina prēmija (1949, 1950) Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves māksliniece (1954) Latvijas PSR Tautas skatuves māksliniece (1964) PSRS Tautas skatuves māksliniece (1970)

Lidija Freimane (dzimusi 1920. gada 6. martā, mirusi 1992. gada 18. janvārī) bija latviešu aktrise, tiek uzskatīta par vienu no izcilākajām 20. gadsimta latviešu aktrisēm. Freimane divas reizes apbalvota ar Staļina prēmiju, ieguvusi PSRS Tautas skatuves mākslinieces goda nosaukumu.

Biogrāfija

Bērnība un skolas gadi

Lidija Freimane dzimusi Rumānijā Dondjušenu ciemā (tagadējā Moldovā), bijušā Krievijas impērijas armijas intendantūras virsnieka Eduarda Freimaņa un rumāņu zemnieces Marijas (Marija Freimane, dzimusi Gaļecka) ģimenē 1920. gada 6. martā (citi avoti vēsta, ka faktiski aktrise dzimusi 4. aprīlī). 1921. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Latvijā, Rīgā, un dzīvoja sākumā Marijas, tad Krāsotāju, Krišjāņa Barona ielā. Pēc tēva vadītā uzņēmuma bankrota 1927. gadā dzīvoja visai trūcīgos apstākļos. Savstarpējā saskarsmē lietoja krievu valodu.

Skolas gaitas topošā aktrise uzsāka ģimenei finansiāli grūtā laikā, taču viņa to pārvarēja un Rīgas 2. pamatskolu pabeidza ar labām sekmēm un tiesībām iestāties vidusskolā. Vēloties piepildīt tēva sapni — redzēt meitu kā bankas darbinieci, Lidija iesniedza dokumentus Viļa Olava komercskolā (tā atradās tagadējās Mākslas akadēmijas telpās) un uzsāka tajā mācības. Mācību laikā iezīmējās viņas organizatora spējas, ko ievēroja mācībspēki, ievēlot viņu par klases prefekti, un interese par teātri, pateicoties Amālijai Jātniecei, kura, iestudējot skolā Rūdolfa Blaumaņa komēdiju "No saldenās pudeles", Freimanei iedalīja Lavīzes lomu, kuru viņa nospēlēja spoži. Pat skolas direktors Pauls Radziņš ieteica Lidijai apmeklēt teātra skolu. Komercskolu Lidija Freimane absolvēja 1941. gadā.

Darbs un studijas

Ņemot vērā esošo jucekli valstī, varām mainoties, kādu laiku Lidija Freimane bija spiesta dzīvot Lielupē, bet, ienākot vāciešiem, viņa atrada darbu Latvijas Kredītbankā, kuru vācu okupācijas vara pārveidoja par Notebank im Ostland — uzsāka strādāt par naudas skaitītāju un pēc neilga laika tika paaugstināta amatā, uzticot svarīgāku bankas operāciju veikšanu ar vērmahta kara kontiem. Tēva sapnis bija piepildījies, bet topošā aktrise saprata, ka tas nav viņas mūža darbs un pēc gada nolēma, ka ilgi tā turpināt nevarēs.

Parādoties ziņai, ka tiks uzņemti audzēkņi Nacionālā teātra studijā, viņa izrunājās ar tēvu par vēlmi mācīties un deva solījumu — nedarīt Freimaņa vārdam kaunu un aiziet no teātra, ja jutīs, ka nekas nevar iznākt. Lidija Freimane izturēja pārbaudījumus un uzsāka studijas, turpinot darbu bankā. Nacionālā teātra studijā topošā aktrise guva zināšanas pie tādiem pasniedzējiem kā Jānis Zariņš, Žanis Katlaps, Osvalds Glāznieks, apmeklējot kopā ar pārējiem studentiem izrādes, bagātinājās ar mākslas spēku, kas nāca no Ludmilas Špīlbergas, Žaņa Katlapa, Lilijas Štengeles, Jāņa Oša spēles.

Ģimeni 1943. gada 9. decembrī vācu okupācijas varas iestādes apcietināja un Rēzeknē nošāva viņas tēvu Eduardu.

Evakuācija uz Vāciju

1944. gada pavasarī Lidija beidza 1. kursu, taču nākamo nesanāca turpināt, jo bija spiesta tā paša gada 27. septembrī kopā ar banku evakuēties uz Brīsteortu, kas atradās netālu no Kēnigsbergas (tagadējā Kaļiņingrada). Nonākot tur, viņa tikai pāris nedēļas dabūja nostrādāt, jo bankas nodaļa tika likvidēta. Lidiju Freimani paglāba kāds bankas darbinieks, kurš palīdzēja viņai nokļūt Kolbergā, kur ar darba biržas palīdzību atrada darbu laukos pie zemniekiem. Taču pēc kāda laika, sākoties kara darbībai, norisinājās evakuācija — sākumā uz Svinemindi, tad Berlīni un Oberštaufenu. Visās šajās vietās topošā aktrise strādāja pagaidu darbus un cerēja ātrāk atgriezties mājās, bet karš to neļāva izdarīt. 1945. gada 8. maijā bija pirmā miera diena Bavārijā, kad Lidija Freimane nolēma doties uz dzimteni, iespēja radās 26. jūnijā — sākumā uz Augsburgu, tad — Berlīni, visbeidzot uz Štetīnu, no kurienes ar kuģi „Pionieris” 1945. gada 3. augustā ieradās Liepājas ostā.

Studiju turpinājums

Atgriezusies Rīgā, Lidija Freimane apmetās pie mātes un sāka kārtot filtrācijas dokumentus, kas nebija viegli, jo varas iestādes neuzticīgi raudzījās uz tiem, kas pabijuši Vācijā, taču beidzot viņa saņēma pagaidu apliecību līdz pases saņemšanai. Pateicoties Amālijas Jātnieces un Žaņa Katlapa rosinājumam, topošā aktrise iestājās Drāmas teātra studijā, kur guva zināšanas no tādiem pasniedzējiem kā Kārlis Kundziņš, Juris Jurovskis, Rūdolfs Baltaisvilks, Alfreds Amtmanis-Briedītis, Vera Baļuna un citi.

Ģimene

Būdama vēl jauna, uzsāka juridiski nereģistrētu kopdzīvi ar režisoru Rūdolfu Baltaisvilku, taču izšķīrās pēc tā, kad Baltaisvilks izgrūda Lidiju no automašīnas, uzzinājis, ka viņa gaida bērnu (Kristīni). Ģimene izveidojās vēlāk, 1955. gadā, kad Lidija apprecējās ar kultūras darbinieku Jāzepu Pasternaku (sadzīves komfortu pasliktināja tas, ka Lidijas māte Marija nekādi nespēja pieņemt, ka viņas znots ir ebrejs). Īrēja dzīvokli Ziepniekkalnā, Līvciema ielā. Lidijai Freimanei-Pasternakai ir divas meitas Kristīne Pasternaka (1952) un Katrīne Pasternaka (1957). Kopā ar meitu Katrīnu Lidija ir filmējusies filmā "Meistars", kuras režisors ir Jānis Streičs. Vīru zaudēja 1975. gada 10. novembrī, kad Mākslas fonda direktoru Jāzepu Pasternaku nodūra viņa mājas kāpņu telpā.

Aktrise un sabiedriski nozīmīga persona

Kopš 1947. gada 16. augusta Lidija Freimane bija LPSR Valsts Drāmas teātra aktrise. Kā atzina teātra zinātniece Lilija Dzene, ar laiku Lidija Freimane kļuva par "vienīgo īsto traģēdijas aktrisi" uz Latvijas teātra skatuves.

Sabiedriskā darbība

L. Freimane bija LPSR Augstākās Padomes deputāte 6.—8. sasaukumos. Kopš 1966. gada viņa bija Latvijas Teātru darbinieku savienības priekšsēdētāja. Būdama Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāja, panāca (pat vēršoties pēc palīdzības augstākajās varas instancēs Maskavā) Eduarda Smiļģa mājas Āgenskalnā pārņemšanu savienības bilancē, to atjaunojot un restaurējot Teātra muzeja vajadzībām. Pēc viņas iniciatīvas tika izveidots Amtmaņa-Briedīša muzejs Vallē. Lidija Freimane-Pasternaka bija arī pirmā, kas atsaucās jauno arhitektu Lapiņa un Ulmaņa aicinājumam un publiski izvirzīja jautājumu par Melngalvju nama atjaunošanu Rīgā, nododot to radošo savienību pārziņā.

Apbalvojumi

• Staļina prēmija par Anitas lomas atveidojumu Viļa Lāča lugā "Zvejnieka dēls"
• Staļina prēmija par Ošu Annas lomas atveidojumu Andreja Upīša lugā "Zaļā zeme"
• Ordenis "Goda Zīme" (1956)
• Darba Sarkanā Karoga ordenis (1980)

Lidijas Freimanes piemiņai nosaukta rozes šķirne "Rievainā roze Lidija Freimane"

Literatūra par Lidiju Freimani

• Silvija Līce. Lidija Freimane. Rīga: Anitas Mellupes likteņstāsti, 2001. ISBN 9984-611-59-0
• Lilija Dzene. Lidija Freimane. Rīga: Liesma, 1971.
• Silvija Līce, Lidija Freimane. Lidija Freimane. Rīga: Teātra anekdotes, 1992.

Ārējās saites

• www.kino-teatr.ru
• www.letonika.lv
• kino muzejs^{[novecojusi saite]}
• www.dic.academic.ru
• www.rudata.ru Archived 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē.
• www.scnc.ru
• IMDb profils (angliski)
• Lidija Freimane filmas.lv