Vilis Plūdons

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vilis Plūdons
Vilis Lejnieks
Vilis Plūdons
Personīgā informācija
Dzimis 1874. gada 9. martā
Bauskas Pilsmuižas „Lejenieki”, Kurzemes guberņa (tagad Ceraukstes pagasts, Bauskas novads, Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1940. gada 15. janvārī (65 gadi)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Tautība Latvietis
Literārā darbība
Pseidonīms Argus acs, Avīžnieks, Bendrs, Burtnieks, Drumsis, Dzejmīlis, Dzelksnis, Garzobis, Labvēlis, Lasītājs, Jēpis Latvietis, Līgusonis, Mārrutks, Mefistofelis, Oidipus, Rīmnieks, Sābris, Sila Miķelis, Skabarga, Skeptiķis, Jānis Spēlmanis, Tautietis, Tiltabrencis, Toreadors, Vērotājs, Zobgalis[1]
Nodarbošanās Dzejnieks
Valoda latviešu

Vilis Plūdons (arī Vilis Plūdonis, dzimis 1874. gada 9. martā, miris 1940. gada 15. janvārī) bija latviešu skolotājs un dzejnieks, tautiskā romantisma pārstāvis. Alegorisko poēmu „Divi pasaules”, „Atraitnes dēls” un „Uz saulaino tāli” autors.

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis kā Vilis Lejnieks 1874. gada 9. martā Bauskas apriņķa Pilsmuižas „Lejenieku” māju saimnieka Jāņa Lejnieka ģimenē Zemgalē. Viņa vecmāmiņa bijusi liela tautas dziesmu, pasaku un nostāstu zinātāja. Apdāvināto bērnu iespaidoja dzimto māju apkārtne, krāšņie, mežiem apaugušie Mēmeles līči. Iemācījies lasīt, viņš jau pirmsskolas gados kopā ar brāļiem mājās rīkoja teātra izrādes, izdevis žurnālu ar saviem dzejoļiem, sacerējis „varoņeposus”, kurus paša melodijā dziedājis priekšā pieaugušajiem.

1884. gada rudenī Vilis sāka mācīties Bauskas Pilsmuižas pagasta skolā, bet pēc trīs gadiem iestājās Bauskas pilsētas skolā, līdztekus mācījās zīmēt, spēlēt klavieres, vijoli, mežragu un ērģeles. Skolas gados Vilis Plūdons aizrautīgi lasīja latviešu un krievu literatūru. Visvairāk viņu valdzināja Ausekļa, Ļermontova un Puškina dzeja, Gogoļa dabas apraksti.

Turpināja mācības Baltijas skolotāju seminārā Kuldīgā (1891—1895) un sāka rakstīt dzeju ar pseidonīmu „Plūdons”, kas tika iespiesta laikrakstā „Mājas Viesis”, vēlāk viņa pirmajā dzejoļu krājumā „Pirmie akordi” (1895). Pēc institūta beigšanas 1895. gadā strādāja par skolotāju Liezēres draudzes skolā (1895—1897), Bigauņciema pagastskolā (1897—1898) un rakstīja stāstus par zvejnieku dzīvi. Jūrmalas dzīves pretišķību iespaidā tapa poēma „Divi pasaules” (1899).

No 1898. gada Vilis Lejnieks strādāja par skolotāju Rīgas elementārskolā, N. Draudziņas ģimnāzijā un citās Rīgas skolās un publicēja savus galvenos darbus — „Atraitnes dēls” (1901), „Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas” (1901), „Uz saulaino tāli” (1912). Līdztekus viņš veidoja skolu mācību grāmatas un piedalījās 1905. gada skolotāju kongresā. 1903. gadā salaulājās ar skolotāju Otīliju Kuču, no kuras drīz izšķīrās un 1904. gadā apprecējās ar Elfrīdu Melbārdi, viņu laulībā piedzima septiņi bērni. 1905. gada revolūcijas iespaidā uzrakstīja poēmu „Uz saulaino tāli”, 1908. gadā tika izdots viņa tulkotais Nīčes meistardarbs „Tā runāja Zaratustra” un mistiskās poēmas „Baigi” (1903) un „Rēgi” (1908). 1913. gadā Indriķa hronikā aprakstīto seno zemgaļu cīņu iespaidā tapa viņa vēsturiskā balāde „Salgales Mada loms”.

Pirmā Pasaules kara un Brīvības cīņu laikā no 1915. līdz 1919. gadam dzīvoja pie brāļa Jaungulbenē. 1917. gadā viņš darbojās Iskolatā un piedalījās Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomju II kongresā Valmierā, kas 1917. gada 24. decembrī pieņēma Latvijas pašnoteikšanās deklarāciju, taču iestājās pret lielinieku teroru un atbalstīja Latvijas Republikas dibināšanu.

1920. gada 30. janvārī viņš uzvārdu Lejnieks nomainīja uz Plūdons.[2] No 1919. līdz 1934. gadam Plūdons bija skolotājs Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā un pievērsās bērnu dzejas rakstīšanai. Pēc 15. maija apvērsuma publicēja vairākus dzejojumus Kārļa Ulmaņa atbalstam.

Miris Rīgā 1940. gada 15. janvārī un apglabāts dzimtas kapos „Lejeniekos”, tagadējos Plūdoņa kapos.

1940. gada 19. martā Latvijas Izglītības ministrija Kuldīgas Valsts ģimnāziju pārdēvēja par Viļa Plūdoņa valsts ģimnāziju, kas 1989. (1997.) gadā atkal atguva savu nosaukumu. Lejnieku mājās Bauskas rajonā 1963. gadā iekārtoja Plūdoņa memoriālo muzeju.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literārie darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • „Pirmie akordi” (1895),
  • „Selgā” [Stāsti un tēlojumi] (1898),
  • „Divi pasaules” (1899.,1951),
  • „Jūrmalas leģendas” [Stāsts] (1899),
  • „Rekviēms” (1899),
  • „Atraitnes dēls” (1901),
  • „Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas” (1901),
  • „Baigi” (1903),
  • „Rēgi” (1908),
„Fantāzijas par puķēm” (1911) vāks (mākslinieks Pēteris Kundziņš)
  • „Fantāzijas par puķēm” (1911),
  • „Uz saulaino tāli” (1912),
  • „Salgales Mada loms” (1913),
  • „Dzīves simfonija” (1913),
  • „Via dolorosa” (1918),
  • „111 lirisku dziesmu” (1918),
  • „Tāli taki - tuvi tēli” (1921),
  • „No Nakts līdz Rītam” (1921),
  • „Eža kažociņš” (1921),
  • „Balādes un baladeskas” (1922),
  • „Sonetas ar ragiem un Trioletas ar nagiem” (1922),
  • „Vītola stabulīte” (1923),
  • „Ziedu pārslas” [Dzejoļi jaunatnei] (1923),
  • „Saule un smiltis” (1924),
  • „Mildas ziedoklis” (1924),
  • „Mūzas mirkļi” (1925),
  • „Lapsiņa Kūmiņa un vilks Znotiņš” (1926),
  • „Zeme un zvaigznes” (1928),
  • „Kad Ziemassvētki pievārtē” (1930),
  • „Pasaciņu šūpulītis” (1933),
  • „Tālie krasti” (1934),
  • „Tā zeme ir mūsu” (1934),
  • „Skanošās āres” (1934),
  • „Kūri pie Rīgas 1210. gadā” (1934),
  • „Par tēvzemi un brīvību” (1935),
  • „Pretim saulei” (1937),
  • „Ko Palestīnas palmas šalc” (1937),
  • „Brīnumstabulīte” (1937),
  • „Lilijas sniegā” (1939),
  • „Rūķīšu grāmata” (1939).

Izlases[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Daiļdarbu izlase. 4 sēj. (1922—1925),
  • Kopoti daiļdarbi. 4 sēj. (1939),
  • Poēmas (1954),
  • Dzejoļi bērniem. Izlase (1955),
  • Dzeja un proza (1956),
  • Darbu izlase [Skolēna bibliotēka] (1959),
  • Zaķīšu pirtiņa (1959, 1966),
  • Sniegavīrs (1962),
  • Izlase (1965),
  • Poēmas un balādes (1971),
  • Raksti 3 sēj. (1974–1978).

Mācību grāmatas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • „Deklamācija jeb daiļlasīšana” (1905),
  • „Latvju literatūras vēsture sakarā ar tautas vēsturisko gaitu”, 1.—2.sēj. (1908—1909),
  • „Pirmais vadonis praktiski teorētiskā latvju valodas mācībā” (1910),
  • „Mīlestības dziesminieks Esenberģu Jānis” (1910)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Kuldīgas galvenās bibliotēkas dati
  2. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga : Latvijas enciklopēdija. 1992. 250. lpp. ISBN 5-89960-034-9.