Pāriet uz saturu

Miķelis Fišers (mākslinieks)

Vikipēdijas lapa
Miķelis Fišers
Dzimis 1970. gada 8. augustā (53 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Nozares glezniecība, grafika, scenogrāfija
Mācījies Latvijas Mākslas akadēmijā
Apbalvojumi Purvīša balva (2015)
Ģimenes locekļi
Tīmekļa vietne fisers.lv

Miķelis Fišers (dzimis 1970. gada 10. aprīlī[1] Rīgā) ir latviešu mākslinieks un scenogrāfs. Darbojas dažādās tehnikās: gan glezniecībā, gan grafikā, gan instalāciju tehnikā.[2] Purvīša balvas ieguvējs (2015), Latvijas paviljona veidotājs 57. Venēcijas mākslas biennālē (2017).

Tiek uzskatīts par vienu no mūsdienu Latvijas mākslas spilgtākajām un neordinārākajām personībām, viņa darbi tiek dēvēti par skandaloziem un provokatīviem.[2][3][4]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Rīgā dzejnieces un tulkotājas Ārijas Elksnes un operdziedātāja Miķeļa Fišera ģimenē.[1] Viņa vecākā māsa ir arhitekte Ieva Bērziņa.[5] Pirmos dzīves gadus lielākoties pavadīja Baltezerā.[6] Vecāki izšķīrās, kad Miķelim bija seši gadi, u viņš palika dzīvot ar māti Rakstnieku mājā Vesetas ielā Rīgā. Viņam bija 14 gadi, kad māte izdarīja pašnāvību. Jau skolas laikā sāka interesēties par vizuālo mākslu, lai arī sākotnēji zīmējis vāji. Pagrieziena brīdis bijis vizuālās mākslas skolotājas maiņa — jaunā skolotāja palīdzējusi attīstīties šajā virzienā.[7] Māsas ietekmē gribējis studēt arhitektūru, tāpēc iestājies Latvijas Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos. Tajos sapratis, ka vēlas studēt akadēmijā tur valdošās brīvības dēļ.[5]

1995. gadā ieguvis maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības nodaļā.[8]

2020. gadā apprecējās ar aktrisi un režisori Ingu Tropu.[9] Abi sadarbojās Jaunā Rīgas teātra izrādes "Zalkša līgava" tapšanā.[10] Laulību šķīra 2022. gadā.[11]

Dzīvo tēva celtajā namā Baltezerā, savukārt viņa darbnīca atrodas Ādažos.[5][6]

Mākslinieciskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mākslinieciskais stils un tehnika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

20. gadsimta 90. gados vairāk nodarbojies ar instalāciju mākslu, savukārt 2000. gados pievērsies lielizmēra glezniecībai (tā pārstāvēta, piemēram, 2012. gada personālizstādē "Lielviela"). Vēlāk sācis darboties oriģinālā tehnikā, iegriežot zīmējumus uz spīdīgi melnu dēlīšu virsmas. Šādi darbi attēloti izstādē "Netaisnība" Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā 2014. gada beigās.[12]

M. Fišers mākslu uzskata par mediju, kas nes noteiktu stāstu un saturu, nevis formu.[3] Mākslinieka daiļradi raksturo specifiskas un pretrunīgas tēmas, kas saistāmas ar kontrkultūru: zinātniskā fantastika, sazvērestību teorijas, kosmoss, bailes, reliģija, narkotikas, citplanētieši un sekss.[2][3][12] Bieži darbos sastopama ironija.[5]

Izstādes un darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mākslinieks rīkojis deviņpadsmit personālizstādes, piedalījies atzītās izstādēs gan Latvijā, gan ārzemēs. Piedalījies 56. Venēcijas mākslas biennālē 2015. gadā, divus gadus vēlāk veidojis Latvijas paviljonu "Kas slikts var notikt?" 57. Venēcijas mākslas biennālē.[8]

Kā scenogrāfs darbojies dažādos teātros: veidojis scenogrāfiju izrādēm "Nora", "Zalkša līgava" Jaunajā Rīgas teātrī Ilgu tramvajs Nr. 632 Teātra observatorijā, "Trilleris", "Salome""un Equus Dailes teātrī un operai "Spēlēju, dancoju" Latvijas Nacionālajā operā un baletā).[8]

Ilustrējis arī grāmatas. Ieguvis grāmatu mākslas balvu "Zelta ābele 2016" par Viļa Indes grāmatas — triloģijas The Glass Mountain māksliniecisko izveidi.[8]

2015. gadā par personālizstādi "Netaisnība" ieguvis Purvīša balvu kā 2013./2014. gadu labākais latviešu mākslinieks un Autortiesību un komunicēšanas konsultāciju aģentūras/ Latvijas Autoru apvienības (AKKA/LAA) Autora balvu 2015.[13]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. «Miķelis Fišers». literatura.lv (latviešu). Skatīts: 2021-03-12.
  2. 2,0 2,1 2,2 Ilmārs Šlāpins. «Miķelis Fišers: Es gribēju dzīvot viegli». satori.lv (angļu). Skatīts: 2021-03-12.
  3. 3,0 3,1 3,2 «Miķelis Fišers». Arterritory.com. Skatīts: 2021-03-12.
  4. lvportals.lv. «Venēcijas biennāle izceļ Latvijas mākslas savdabību pasaules mērogā - LV portāls». lvportals.lv (latviešu). Skatīts: 2021-03-12.
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 Ilze Pētersone. «Vienmēr ir vieta pilnībai. Saruna ar mākslinieku Miķeli Fišeru». LA.LV (latviešu). Skatīts: 2021-03-12.
  6. 6,0 6,1 Una Griškeviča. «Ādažu novadnieki – diplomāts Fēlikss Cielēns, zinātnieki Prīmaņi un mākslinieku pulks». www.aprinkis.lv (lv-lv). Skatīts: 2021-03-12.
  7. Laura Brokāne. «Gleznotājs Miķelis Fišers par mammu Āriju Elksni viņas 90. jubilejā». Rakstniecības un mūzikas muzejs (latviešu), 2018-02-07. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-09-05. Skatīts: 2021-03-12.
  8. 8,0 8,1 8,2 8,3 «Miķelis Fišers». www.opera.lv. Skatīts: 2021-03-12.
  9. DELFI Izklaide. «Režisore Inga Tropa kļuvusi par Miķeļa Fišera kundzi». delfi.lv (latviešu), 2020-08-18. Skatīts: 2021-03-12.
  10. Undīne Adamaite. «Un zalktis peld. Intervija ar izrādes Zalkša līgava radītājiem Ingu Tropu un Miķeli Fišeru / Diena». www.diena.lv. Skatīts: 2021-03-12.
  11. «Izjukusi režisores Ingas Tropas un mākslinieka Miķeļa Fišera laulība». Jauns.lv (latviešu). Skatīts: 2022-07-11.
  12. 12,0 12,1 «Miķelis Fišers. Mizantrops un cilvēces glābējs vienā personā / Diena». www.diena.lv. Skatīts: 2021-03-12.
  13. «Autora balvu 2015 saņems Krilovs, Nīmanis, Joņevs un Fišers / Diena». www.diena.lv. Skatīts: 2021-03-12.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]