Mārtiņš Eduards Straumanis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Mārtiņš Eduards Straumanis
Mārtiņš Eduards Straumanis
Personīgā informācija
Dzimis 1898. gada 23. novembrī
Kretinga, Kauņas guberņa (tagad Karogs: Lietuva Lietuva)
Miris 1973. gada 19. martā (74 gadi)
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis Rolla, ASV
Tautība Latvietis
Zinātniskā darbība
Zinātne Fizikālķīmija
Alma mater Latvijas Universitāte
Pasniedzēji Mečislavs Centneršvērs (1874–1944), Gustavs Tamans (1861–1938)

Mārtiņš Eduards Straumanis (dzimis 1898. gada 23. novembrī, miris 1973. gada 19. martā)[1] bija latviešu fizikālķīmiķis, Dr. chem. (1927). Latvijas Universitātes profesors (1939) un Misūri universitātes profesors (1948).

Pētīja metālu koroziju, kopā ar Alfrēdu Ieviņu 1935. gadā izstrādājis rentgenstruktūras asimetrisko metodi, ar ko var precīzi noteikt kristālrežģa parametrus.[1] Nodarbojies ar metālu šķīšanas kinētikas, kristālu defektu pētīšanu.[1] Straumanis ir publicējis vairāk nekā 300 zinātnisko rakstu.[1] Starptautiski pazīstamas mācību grāmatas autors koloīdķīmijā.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1898. gada 23. novembrī Kretingā luterāņu mācītāja Jāņa Straumaņa ģimenē. Mācījās Kretingas pamatskolā, tad komercskolā. No 1912. līdz 1919. gadam mācījās Jelgavas ģimnāzijā, pēc tam līdz 1920. gadam kara skolā. Studēja ķīmiju Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē (1920-1925),[1] kur profesora M. Centneršvēra laboratorijā veica pētījumus par metālu šķīšanu. 1927. gadā ar Rokfellera fonda stipendiju papildinājās vācbaltiešu cilmes profesora Gustava Tamana (Tammann, 1861–1938) vadītajā Fizikālās ķīmijas institūtā Getingenes universitātē. 1928. gadā kļuva par Latvijas Universitātes privātdocentu, vēlāk par docentu (1936), vecāko docentu (1937) un arkārtējo profesoru (1939). No 1934. līdz 1940. gadam Straumanis vadīja Analītiskās ķīmijas katedru, pēc tam līdz 1941. gadam — Neorganiskās ķīmijas katedru.[1]

1932. gadā izveidoja LU rentgenogrāfisko laboratoriju ķīmiskiem un fizikāliem pētījumiem, kopā ar docentu A. Ieviņu uzlaboja režģu konstantu noteikšanas precizitāti vismaz 10 reizes, ko pēc viņa saka lietot citās pasaules vadošajās rentgenografiskajās laboratorijās. Pētīja kristālu augšanu metālu tvaikos, sintezēja ap 100 jaunu neorganisku ķīmisku savienojumu, publicēja ap 70 zinātnisko publikāciju.[2] 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, 1947. gadā pārcēlās uz dzīvi ASV.[1] No 1948. līdz 1969. gadam bija pētniecības profesors metalurģijā (Research Professor of Metallurgy) Misūri universitātes Raktuvju un metalurģijas skolā Rollā.[1] Lasīja vieslekcijas arī citās valstīs.[1]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Mārtiņš Eduards Straumanis. Die elektrochemische Theorie der Korrosion der Metalle. Berlin: 1933.
  • M. Straumanis. Īss ievads komplekso savienojumu teorijā. LU: 1935
  • Mārtiņš Eduards Straumanis; Alfreds Ieviṇš. Die Präzisionsbestimmung von Gitterkonstanten nach der asymmetrischen Methode. Berlin: J. Springer, 1940
  • Bruno Jirgensons; Mārtiņš Eduards Straumanis. Kurzes Lehrbuch der Kolloidchemie. München: J.F. Bergmann, 1949.
  • B. Jirgensons; M.E. Straumanis. A short textbook of colloid chemistry. New York: Wiley, 1954 (atkārtots izdevums New York: Macmillan, 1962)
  • A.W. Schlechten, M.E. Straumanis, C.B. Gill. Electrodeposition of titanium. Ft. Belvoir Defense Technical Information Center, 1954.
  • Lin Sheng Yu; Martin Edward Straumanis. Lattice parameters, coefficients of thermal expansion, densities, and lattice perfection of the copper-indium primary solid solutions. Graduate Center for Materials Research; United States. Office of Naval Research. Rolla, Mo.: University of Missouri-Rolla, 1968.

Apbalvojumi un pagodinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1932. gadā apbalvots ar piektās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni[1], 1938. gadā - ar IV šķiras Atzinības krustu. 1977. gadā viņa vārdā nosaukta Misūri universitātes Materiālu pētniecības ēka, kā arī atklāta piemiņas plāksne.[1] 1998. gadā Latvijas Zinātņu akadēmija sāka pasniegt Straumaņa un Ieviņa vārdā nosaukto balvu, kas tiek piešķirta jaunajiem zinātniekiem par labāko darbu ķīmijā.[1]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 1,11 Latvijas enciklopēdija. 5. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2009. 340. lpp. ISBN 978-9934-8068-0-3.
  2. Latviešu konversācijas vārdnīca. XX sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 40 833.—40 835. sleja.