dzejniece, publiciste, mūķene, Pretošanās kustības dalībniece, svētā
Māte Marija (krievu: Мать Мария, franču: Mère Marie; dzimusi Jeļizaveta Piļenko (krievu: Елизаве́та Пиленко), vīra uzvārdā Kuzmina-Karavajeva (Кузьмина́-Карава́ева), vēlāk Skobcova (Скобцова) 1890. gada 20. decembrī, mirusi 1945. gada 31. martā) bija Rīgā dzimusi krievu/franču dzejniece, publiciste, mūķene, Pretošanās kustības dalībniece un svētā.
Jaunībā aizrāvās ar dzeju, Sanktpērburgā iesaistījās redzamāko krievu dzejnieku sabiedrībā. Viņas paziņu lokā bija Nikolajs Gumiļovs, Vjačeslavs Ivanovs, Anna Ahmatova, Osips Mandelštams, Aleksejs Tolstojs, Maksimiliāns Vološins. Pēc Oktobra revolūcijas devās emigrācijā. 1932. gadā iesvētījās par mūķeni. Emigrācijā darbojās kopā ar Nikolaju Berdjajevu un Sergeju Bulgakovu. Vācu okupētajā Parīzē iesaistījās Pretošanās kustībā, palīdzēja ebrejiem un padomju karagūstekņiem. 1943. gadā nacisti viņu arestēja un nosūtīja uz Rāvensbrikas nometni. 1945. gada 31. martā māte Marija gāja bojā gāzes kamerā, pēc vienas no versijām, labprātīgi dodoties tajā citas sievietes vietā.[1] 1985. gadā muzejs "Jad Vašem" atzina Māti Mariju par "taisnīgo starp tautām",[2] bet 2004. gadā Ekumeniskā Konstantinopoles patriarhāta sinode mūķeni Mariju kanonizēja.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Māte Marija.